Karoče, ir viena baigā huiņa, par kuru tā pat kā par savu stulbo kaušanos it kā nevajadzētu, bet tomēr vajag uzrakstīt. Es rīt iešu uz darbu, un labi ka tā. Es pat samelojos, ka man ir tur svarīgām ūberkūlām starptautiskām sarunām jāgatavojas, ka man ir 38 grādu temperatūra, lauzta kāja, prostatīts un adenoma. Bet no mājām es iziet varu tikai līdz darbam.
Man ir īpašas attiecības ar garīgām, visaptverošām un cieņas pilnām lietām. Respektīvi, es iestāstu sev, ka šo attiecību nav. Nav un cauri. Viss. Āmen.
Man rītu būtu jābrauc tāļi , tāļi, līdz pat vēju pilsētai, lai piedalītos īpašajās attiecībās. Es nevaru. Es fiziski nevaru piedalīties īpašajās attiecībās. Tas pamodina demonus un testasterona pārsātinātu puišeļu kautiņš tajā brīdī ir bērnudārza rotaļa "ādamam bij septiņdēl".
Jā, un pierijies es arī esmu, nu tā, diezgan silts. Jo visu laiku domāju, vot bļeģ, padumjo mantinieciņu ōmes var dzirdīt ar siltu aveņu tēju, pēc tam turēt caurvējā, a viņām pohuj. Šķiet ka manus bērnus pat pārdzīvos. A kad jānomirst, ņe za huj 7 gadīgai meitenītei, manas 2pakāpes māsīcas sīcim, tad visu varenais Dievs, pis viņa māti nah, parāda savas īpašās attiecības...