par maucību
Ļešijs laikam sajuta manu nodevību un šorīt no rīta pasūtīja mani dirst! Pēc visa tā, ko esmu viņa labā darījis un vēl taisos darīt! Nu pidors! Biju sagatavojies viņu vest uz kosmētisko salonu, lai salāpa visas vadāmās sānslīdes un krūmu lecienu rautās brūces, a ko šis nepateicīgais? Klik, klik, klik un brum nava. Maucība. Atveru haubi, palūru, aha, šitā kārbiņa laikam ir dzinējs, šiten laikam ir aķis, a kas tas par sūdu? Un tas? Vēl kaut kādas kārbiņas tjip, kuru misija man ir noslēpums.
Mazie valdorfēni zīž papirosu un ar interesi vēro manu bezjēdzīgo gorīšanos ap auto un daunisko, bezpalīdzīgo sejas izteiksmi. Kad biju izpīpējis divas cigaretes un bezpalīdzīgā niknumā iespēris pa pakaļējo riepu ieradās "tehņička".
Diagnoze- ceri, ka Tavs aķis ir mēsls un sprāgonis. Ja aķis ir OK, tad draudziņ problēma ir vados, a vadu viņam...bļe. Tā kā tik lepns aķis nevar tā vienkārši nosprāgt, pieļauju, ka vadi. Kas bēdīgi. Ceru, ka tagad nedēļu padzīvojies pa kosmētisko salonu Ļešijs pārdomās savu uzvedību un pie dakteriem vest nevajadzēs. Tjip, ceri vien, draudziņ.

Karoče, maucība. Papadoss uz rubļiem.