par elegantajiem un ne tik elegantajiem vīrišķiem
Izlasīju visu epopeju, sākot no tēveneta beidzot ar esinja . Par večiem, par forši foršīņajiem večiem kuri runā svešās mēlēs.
Arī man vai zinies ir viedoklis.

Esmu dzirdējis vairākus stāstus, veselam vienam pat esmu bijis par aculiecinieku. Sākumā jau viss pēc gostiem, aplido, dāvina ziedus un ļauj justies kā sievietei. Nu un cāļagalva jūtoties kā sieviete sev par prieku, draudzenēm par skaudību apgredzenojas un dodas uz sardīnijas salu dzīvot laimīgo, mīlētās sievietes dzīvi. Kā tas gadās kā ne, pēc gadiņa pus otra ar asarainām acīm, velkot savu veco čemodānu atgriežas tēvzemē. "Ai, viņš bija idiots, pēc kāzām pilnīgi izmainījās, gribēja nelietis mani mājās pie plīts nomērdēt, manu jaunību aprakt!" Tādos mirkļos skaļi smejot dejoju sirtaki un apkaisos ar parmazan sieru.
Jo redz tas nabaga itālīts vai špānels bija iedomājies ka viņa arī būs tik pat jauka un mīlīga pēc kāzām, kā tajā laikā kad abi vēl brūtējās. A pēc kāzām ko? Gurķi uz sejas, skruļļi matos un nemazgāti truki virtuvē. Princese atradusies. Nu un tad arī laimīgais sapnis izplēn.

Tā kā latviešu veči ir tikuši tālāk savās prātaspējās par smukuļiem no tālām zemēm, jo ā re če, kāda jēga iespringt un ņemties, ja Tu tā pat skaidri zini, ka draiskais skuķītis eventuāli pārvērtīsies par šņācošu, resnu odzi kura katru vakaru knābās par to ka maz pelni, vai esi atlaidis lieku kilogramu uz vēdera.

Tā kā tā mīļās, kā mežā sauc, tā atskan.