Par saskarsmi
Nerunāšu par to darbiņu kur lēnā garā pielieku savu kuslo rociņu mazās Latvijas lielajai reklāmas industrijai un par ko man katru mēnesi nedaudz, bet godīgi papildina maģisko plastikāta kartīti, kuru iebāžot bankomātā var iegūt nelielas valsts asignācijas zīmes.
Okej, ņe a tom bazar.
Kad biju jaunāks, man ambīcijas bija lielākas nekā Hitleram, tikai spēju un prātiņa krietni mazāk nekā vidējam statistiskajam Latvijas puišelim. Pirmo zemesgabalu mēģināju pārdot jau tad kad man bija astoņpadsmit. Tajā laikā satiekoties ar “pieaugušiem” cilvēkiem, kuri ierodas melnos Mercedes džipos un paziņo:” Nu mališ, pokazivaj”, tēlaini izsakoties, vienmēr norāvu biezumus biksēs un no dialoga tik vien kā vājš šļupsts , kā rezultātā nekāds dīls nesanāca. Nu kurš tad grib saistīties ar puišeli kurš nespēj pār lūpu pāršpļaut.
Šodien sevī pamanīju vienu interesantu lietu ko rekomendēju piekopt arī citiem pirms kādas nebūt atbildīgas tikšanās. Kad tenterē uz randevū, nekad nemēģini iztēloties pretējo pusi, neapspēlē dialoga scenārijus un netrenē dikciju zem deguna. Viss ir izdomāts, tas ir tā pat, kā pirms vēstures eksāmena mēģināt drudžaini sadzīt galvā gadskaitļus un datumus. Vienkārši ej, nedomā neko. Paspārdi akmentiņu, palūri uz bābieti un ar knipi mēģini trāpīt benāru miskastē no trīs metru attāluma. Padungo Vinnija Pūka motīvu. Galvenais moments ieejot ar ozolkoka paneļiem apdarinātā kabinetā ir pirmajā mirklī nenoraut biezumus biksēs, ja ir pārverētas pirmās trīsdesmit sekundes un rokasspiediens ir bijis gana stingrs tad zini, tas vecais kapitālists, kurš brillēm zibot šķirsta papīrus ir pilnīgi tavā varā, atliek vien atspārdīt. Ja gadās izteikti harismātisks čečenu mafijas naudas atmazgātājs, tad ir nedaudz grūtāk noturēt dialogu savā varā, jebkurš cits ar Harvardas diplomu apveltīts ārzemnieks ir spārdāms līdz bezsamaņai. Vajag vienkārši laist frīstailā, močīt. Ja viņa latvijas pārstāvis kaut ko iešļupstas par pilsētas attīstības plānu un transformācijas grūtībām – sitiens pa saulīti: “Es pieļauju, ka ar Jūsu resursiem un iespējām ir smieklīgi runāt par šādiem DETAĻĀM”. Jautājums – atbildes sitiens. Pat tad ja skaidri apzinies ka šajā mirklī tu klaji dirs. Vienkārši močī.

Pēc pusstundas ilgas sarunas, kad esi izgājis saules pielietajā ielā palaid garo pirdienu,kurš Tevi ir mocījis pēdējās piecpadsmit minūtes, aizpīpē un ieskrien tuvējā zabegalovkā astogramitsja. Pēc tam raiti tipini atpakaļ būvēt Latvijas reklāmas saulaino nākotni un pukstēt cibā.