Par jenotu, maksi, tarzanku un pāris aliem.
Kaut arī par zilo vakar nekļuvu, tomēr mājās vienalga nevēlējos iet. Izņēmu maksi no servisa. Ja kāds nezin, tad maksis ir velosipēds, kurš tagad ir ticis pie jauna kreisā pedāļa, monobloka un "gaņģenes" regulācijas. Bija jāpavizinās, viens kompadre arī pieteicēas un velo trips varēja sākties. Ā, nevarēja vis, vēl vajadzēja ielikt somā vairākus "kārlīšus"*. Izvandījušies pa ķīpsalu un pārdaugavu eventuāli nonācām Kukuškā*.
Pašā augšā ir uzstellēta tarzanka*. Nevaru pateikt vai lielāka, vai mazāka par to, kas mums savulaik bija pie skolas, bet tarzanka bija un tas nu ir fakts. Tarzankas laikam tomēr nav paredzētas pāraugušiem bērniem ar svaru nedaudz virs astoņdesmit. Kad iešūpotais rumpis griezās atpakaļ, tad nevis smuki ar kājiņām pa zemi sabremzējos, bet gan ielīmējos nabaga kļavā, kur visa tā bandūra bija iekārta. Protams pēc akta ar kļavu, tarzankas turekli biju palaidis no savām kuslajām rociņām vaļā un kā maiss šļūcu gar kļavas stumbru uz leju, līdz uzgāzos uz kailajām, slīpumā augošajām saknēm.

Kādas desmit minūtes īdēdams strēbu kārlīti.

Kad tika konstatēts, ka manai dzīvībai briesmas nedraud un dzīvotājs būšu, brauciens pa Kukušku varēja turpināties. Jāatzīst, ka ne pārāk ilgi. Nez kurā mirklī es biju iedomājies, ka lecienu no pus metru augstas barģūriņas es varu izpildīt tik pat eleganti un daiļi ka frīki ESPN Extreme sports kanālā? Nezinu, tiešām nezinu, bet tagad nu ir pilnīgi skaidrs, ka es to paveikt nevaru. Šinī mirklī atkal kaut ko varētu nodirst par pāraugušu bērnu, dzīvsvarā nedaudz virs astoņdesmit. Pēc piezemēšanās bij tāds troksnis hlabīīīs kur mijās čirkstoša dzelzs skaņas ar būkši, ar kādu mēdz pie zemes piezemēties kusls jenota rumpītis. Tā, būūūm. Pēc mirkļa bija skaņas no sērijas īīīī kas pārauga normālā kviecienā un veidoja ainavu kur es saķēris savu mantību lēkāju uz papēžiem. Sajūta bija ka viss beņķis, ieskaitot knābīti un pautus ir ietriekts man dirsā līdz aklajai zarnai. Tajā mirklī es okoņčaķeļno pieņēmu lēmumu nekļūt par zilo.

Pēc pus stundas, kad tika pievarēts atlikušais kārlītis nolēmām vairs braucienu neturpināt, bet gan lēnām atgriezties centrā, kaur jaunajā peperī braķja po razumu lietoja alkoholiskos dzērienus. Anestēzijas nolūkos alkohola patēriņam pievienojos arī es.
Pēc pus stundas man ir mīķings ar klientu, normālas pohas un smeldz dūzis.

*kārlītis - Carlsberg alus
*Kukuška - Dzegužkalns
*tarzanka - kalna slīpumā augošā kokā iesiets striķis kam galā sprungulis kur turēties. Nu un tad lokveidīgi šūpojas ap koku.