par sienāzīti
Par sienāzīšiem dēvē prātvēderus zaļās vestītēs, kuri zibinādami uzrakstu "pašvaldības policija" vizinās uz skūterīšiem. Sienāzīts bļin, prik tut, skok tam.

Tas retais kurš mani ir redzējis, droši apstiprinās ka izskatos pēc astoņpadsmitgadīga puišeļa, kuram nereti botē uzjautā dokumentus pirms mantisko attiecību - cigarešu pirkšnas pārdošanas, dibināšanas.

Tad nu varat iedomāties sienāzīša izbrīnu, kad viņš nabags līkņājot ap savu 50 ccm skūterīti tiek iztramdīts ar troksni, kuru rada pēc izmēriem trīs reizes un pēc motora darba tilpuma 15 reizes lielāks aparāts, no kura nosvempjas mazs puišelis kurš nekaunīgi lūrot vēl piedevām aizsmēķē papirosu un slaidi nospļaujas.

Sienāzīts: "Te nevar stāvēt!"
Jenoc: "Es tikai līdz bankomātam, tas neprasīs ilgāk par piecām minūtēm"
S: "Vienalga nevar! Zīme rāda ka apstāties un stāvēt aizliegts!"
J: "Eu nu saimniek, nekas slikts no tā nebūs! Es fiksi"
S: "Uzrādiet dokumentus lūdzu!"
J: "Vai tad Jūs pārstāvat ceļu policiju?"
S: "Netēlo gudro, dokumentus!"
J ...nopirdos, paskaļi. Paņēmu moci un pastūmu piecus metrus atpakļ, līdz vietai kura neatrodas zīmes jurisdikcijā. "Labāk?? !" pie sevis vēl papildināju ar klusāku "huj maržovij"
Sienāzīts kaut ko turpināja vāvuļot, kaut ko čirkstināja savā rācijā un vieba sejiņu. Paņēmis naudiņu, nepievēršot uzmanību čirkstošajam sienāzītim uzkāpu uz moča un aizbraucu.
Tagad jāgaida kas būs, ko diez tāds sienāzītis varētu sačirkstināt, jo par vienu pirdienu valsts aparāta darboņa klātbūtnē jau sodus neizraksta.