Par alkašiem
Ai, ai, ai...
Lielākā Cibas daļa jau būs pieradusi pie tā, ka regulāri savā žurnālītī gaužos par paģiru skarbumu. Nu tad ziniet, ļoļiki, šoreiz es negaužos, es brēcu balsī! MAN IR FAKIN SLIKTI UN AHŪNĀS POHAS!

Viss sākās vienkārši, varētu pat teikt banāli, ar biedru pilsoni raisha satikāmies Balzāmbārā, lai nedaudz par būtisko pavāvuļotu. Kad būtiskās runas bija apsīkušas, ceturtais alus izdzerts, radās doma, ka varbūt mājās vēl nevajadzētu iet nu nenāktu par skādi ieturēties. Iturējāmies bļe. Pica džaz nahuj. Pica pati par sevi bija laba, bet nebija labs piektais, liktenīgais, rakavojs bļe aliņš, kurš lika pieņemt lēmumu paredzami mierīgo vakaru ievirzīt citās sliedēs.
Belleepoks nahuj. Ķipa augstvērtīgais šotiņš ar ābolu sulu un kanēli. (Nu kurš tad to nezin)
Citas debesis bļe. Firmennijs napitoks – degvīns ar sulas koncentrāta pulverīti.
Oranžais bārelis. Kaut ko maucām, neatceros ko.
M6 “špiegi” ibio rio. Jā, jā, iespiegojām nahuj. Degoši absintiņi un balzāmi ar kolu. Vairākkārt. Sarunas par būtisko. Ķipa darbinieka motivācijas sistēmu modeļi un to pielietojums dzīvē. Īsais lekciju kursiņs. C daļa bļin.
Liekas ka no spiegiem iztenterējām jau pēc pusnakts. Vajadzēja jau noteikti tenterēt mājup, bet kas tev deva.
Melnais kaķis bļin. Balzāmi ar kolu. Pēcāk raisha uzvalkā sēdēja uz kāpnēm un mēs kaut ko vāvuļojām par sievietēm. Tad atkal bija kaķis. Kaut ko dzēru. Neatceros. Pēcāk laikam iesvempāmies taksī un tas mūs nogādāja po mestam naznačeņija.

Gribu nomirt, nahuj. Nogaliniet mani. Vislabākā nāve šobrīd varētu būt sekojoša – meitene man taisa minetu un es mierīgi, bez krampjiem un agonijas aizeju ar sirdi. Tā klusi, skaisti, uzreiz pēc orgasma. Vot.