par sadzīvi
Jā, par sadzīvi, sauksim to tā. Kā sadzīvojam mēs cilvēki, kaķi, zaķi, aļņi, stirnas un ezīši. Sadzīviskās pārdomas man uzmācās aplūkojot biedra pilsoņa munky žurnālu. Vispār pret preteklībām un antikultūru esmu diezgan imūns, pat pretimnākošs daudzām idejām, bet dažas lietas manā nodzertajā prātiņā nerūmējas ne lūdzamas.
Kas attiecas uz vārdu cietsirdība, mani uzskati ir diezgan, teiksim, fleksibli. Ja kāds ir nogrēkojies, ir attiecīga indulgences maksa. Piemēram es zinu zēnu, kuru vēl zināmāki zēni vilka aiz mašīnas striķī pa granteni tikai tāpēc, ka jams bija 100 LVL parādā un neatdeva. Ir ārī zēns, kuru spārdīja ar kājām, kamēr viņā draudzeni turēja, un nabadzītei vajadzēja visu noskatīties, jo nabaga nelga nebija laicīgi atdevis 50 LVL. Vēl ir zēni, kura parādzīmes ir atdotas onkuļiem par 75% vērtību, un par šo cilvēku tālāko izaugsmi nekas nav dzirdēts. Vēl ir visādi citādi zēni, kuru dienas un nedienas var īzī tikt atspoguļotas raidījumā "Kriminal inform". Viss ir vienkārši "Crime and punishment". Read it before Hollywood does. Viss ir vienkārši. Tā tas ir un cauri.
Manuprāt nebūtu arī nekas slikts, ja internetā tiktu ievietotas bildes, kur mazs ķīniešu puisītis, hvz, moš japāņu, tiek apliets ar benzīnu un aizdedzināts, varbūt veikts eksperiments par taisnās zarnas izturību, kad tajā iepūš makrofleksu. Varbūt vienkārši puisīti iemest korridā. Tas būtu pilnīgi normāli. Manuprāt nebūtu sūdīgi izdurt acis, un izvarot viņu mātes. Varbūt vēl ko jestru izdomāt. Izdomas jau netrūkst. Bet, ja kāds tīksminās spīdzinot nabaga dzīvnieku, tad jautājums par cietsirdības uztveres fleksiblumu ir nevietā.

Piedod munky , tu esi slims. Bet tās kaķa bildes gan aizvāc. Tā būs labāk.