Cilvēki sarunājās. Visi tādi izglītoti, labi ģērbti, bez sliktiem ieradumiem, retu reizi aiziet uz barčiku un dzīvo laimīgu ģimenes dzīvi. Idille! Visiem labi darbi, dzīvē veicies. Tajā pašā laikā-  pretstats. Ir cilvēks, noskrandis, nemazgātu seju,  arī ar kaut kādu izglītību (var gadīties, ka viņam izglītībā papīrs augstāks kā tev).sieva viņu nemīl, jo viņš aizrāvies ar alkoholu, bērni klaiņo kur nu kurais, pats nelaimīgs, prostata...sieva nelaimīga...kas tālāk (nu jau aizrunājos, bet nav svarīgi).
Bet viņi visi var būt mācijušies kopā ar tevi pamatskolā, vidusskolā.
Nu kur ir tā robeža, kad cilvēkam sāk neiet.  Neviens jau apzināti nedomā- es tagad nodzeršos, man nebūs darbs, man neveiksies, staigāšu kā šmulis un visiem prasīšu:'Dai cigu, pacan!'. Kā tas notiek?! Visi bērni taču sapņo, ka apprecēs princi (-esi)! Kurā mirklī sapnis tiek lauzts?
Es negribu lauzt savus sapņus. Es gribu idilli...savu idilli, tādu, kādu es visu mūžu sapņos esmu lolojusi, izsapņojusi...
Bet ja nu man neizdodas?!Es NEgribu stāvēt rindā uz zupas virtuvi un katru rītu skumjām, nostaļģiskām acīm skatīties uz visādām jaunām censonēm, kas smaidu sejā (jā...ar smaidu) iet uz darbu un doma, ka nakotne būs saulaina.