Tiko sapratu, ka man gribas paņemt rokā sarkanu rudens kļavas lapu un baudīt saulainu, es teicu saulainu, rudeni.
Gribas sēdēt Daugavmalā ar aukstu aliņu pie rokas un plāniem cimdiem rokās, no kuriem tāpat nav nekadas jēgas.
Gribās izdarīt kaut ko traku, ko tādu, kas liktu citiem pasmaidīt, bet es jau nevaru (vienīgais, ko varētu ir tizli nokrist ar riteni, vai noripot no kalna visnepiemērotākaja mirklī un pēctam visu mūžu to atcerēties). Es esmu tik sasodīti ierūsējusi (un vēl man bail izskatīties muļķīgi citu cilvēku priekšā).
Un vispar šodien man nekas nepatīk..nu gandrīz nekas.
Dzeru jau kārtējo tējas krūzi, bet soreiz nevis baudu, bet cenšos norīt visu to, kas man sevī nepatīk...vēl daudz dzeršu, tēju protams.
Un vakar es nopirku negaršīgu arbūzu! Besī, besī, besī.
Un vēl man besī, ka es visu paturu sevī. Nu negribās jau man arī neko sliktu teikt, kāpēc gan bojāt dzīvi sev un citiem, bet dažreiz to vajag...un tad es nemāku- nemāku neko pateikt.
Un vēl es citreiz sarunas laikā izdomaju aspratīgu atbildi, bet nepasaku, jo slinkums runāt...un pēctam jau ir par vēlu!
Un vispār riebjas būt tik nopietnai...es gribu, blin, apgriezt matus tizli, uzvilkt ko ūberkrutu un paceltu galvu iet pa ielu, sasodīts vēl apmetot kūleni!
Vot to es gribu.