Vakar bija viens no tizlākajiem braucieniem uz Rīgu. Bija tik ļoti piegriezies, ka no manis atskanēja pat vārdi ar vēlmi uzpīpēt. Izbraucu ap 18:00 no laukiem. Valmierā smuki uzpildījos un devos uz Rīgu. Protams ceļā tāds putenis, ka neredz pilnīgi neko. Un ne no kurienes panelī iedegas lampiņa. Šoreiz kas jauns! Tā ir akumulatora lampiņa. Tad nu zvans tēvam un pēc īsas apspriedes ir skaidrs ka jāgriežas riņķī un jādodas atpakaļ. Protams to viegli pateikt, grūti izdarīt, jo putenis tāds, ka neredz ne ceļa malu, ne to kas notiek apkārt un vēl ceļš slīd. Tad nu atradu vietu kur to izdarīt. Trīcošām rokām un spolējošiem ratiem apgriezos, nedaudz pielietojos drifta paņēmienus. Tad nu trīcošām rokām devos atpakaļ uz Valmieras pusi. Ceļš protams tāds, ka neko neredz. Lampas tikai tuvās ar cerību ka arī tās nepazudīs, jo putenī tāpat jau grūti mani saskatīt. Tiku līdz Valmierai, konstatēju ka stūre arī kā akmens cieti griežas, bet nu labi, izbraucu cauri un tā arī paliku ceļmalā. Izbeidzās man gaismas un paliku tumsā kā nelaimes čupiņa.
Paldies tētim glābējam, kurš atbrauca pakaļ un aizveda uz pēdējo autobusu…ar kuru man atkal bija jādodas puteņa virzienā. Autobuss brauca uz 50km/h gandrīz visu ceļu, bet vismaz droši tikām galā.