Un viss tikai par ilūzijām.
Pat tad ja cilvēks sapņiem maztic, tomēr neapzināti, tas indēs sevi tiktāl kamēr tas notic…

un brīžiem liekas, ka var tāpat kā bērns noticēt...
bet varbūt nē, tamdēļ tu rij un atveries, dzer un atveries, pīpē un atveries, šņauc un atveries, līdz atveries un esi laimīgs, bet iekšēji paliec pārāk nelaimīgs, lai turpinātu brīvi kā bērns,
jo bērns nolīķojas no indes,
jo inde agri vai vēlu uztaisa arī tevi par indi.

A es palieku naiva un brīva!

jo mēs esam sevis vergi
Izliekoties par par sevis ideāliem mēs pasaulei nolaupam pa stāstām, pa dzīvībai, līdz viss paliek vienāds un pēc zīmogiem taisīts.

uzlieku saulesbrilles un lepni eju pretī saulei, smaidu, jo divi darbi ir padarīti: mākslas dienām ir iesniegtas grafikas, labaratorijai ir atdotas asinis.
No iekšējiem dialogiem mani bez maz ar varu izvelk sirmas tantiņas skatiens. Tādas divas pogas, kas stingri verās manī, nedaudz ar uztraukumu, nedaudz bailēm un nosodījumu. Un tas ir tikai mirklis vien, kad man jau pār muguru ir pārskrējušas drebuļu armijas, es sajūtu, ka viņa mani zin.
Kaut burvjiem neticu, es nojaušu, ka viņa veras manī ar ziņkāri, jo prot nolasīt manus iekšejos dialogus.
Es saspringstu, jo jūtu, ka veras večas plānās lūpas, vēl mirklis un es dzirdēšu visu, ko var teikt stiprākais.
- „meitiņ, ar tevi viss kārtībā?“ tā satraukti jautā.
Es nomulstu, jo zinu, ka nav.
Un zinu, ka teikts ir trāpīgi un vietā, jo viss jau sākās tikai tamdēļ, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Es veru lūpas attaisnojumiem, ceļu acis kontaktam un pamanu, ka veča vairs neskatās man acīs, bet zemāk.
Varbūt viņa nevēlas ar mani runāt?
Nu ziniet, pateica viedokli, izdarīja sūtību un viss, ir tak tiesības neklausīties un turpināt savu viedo ceļu tālāk.
Es skatiena vadīta paskatos, tur kur lūkojas svešacis - uz manu kreiso roku un pārsteigta ieraugu tur atbildi.
No pirkstiem lēni, bet ritmiski pil asinis, kas jau piedurkni ir izmērcējušas sarkanu.
Un attaisnojuma vietā es izsaucu vienu – oi!- un griežos atpakaļ poliklīnikā pēc jauna plākstera vēnai.

upd.biju iegājusi pie māksliniekiem brīdī, kad tika karinātas gleznas. Mērauklas vietā tika lietoti cita mākslinieka darbi.
Trīs tipa mērvienības – Milersone, Henriksone, Vītols = trīs dažādi augstumi no grīdas līdz mākslai.

Kas ir tavas ikdienišķās mēvienības pēc kurām sakārto lietas?
Vai izmēri soli, no gultas līdz grīdai, ja kāja bijusi kreisā? Vai mērī stundas, no brīža, kad ieniezās kreisā roka vai deguns?

Saki vai nosit, bet mums katros ir daļa un liela, no pasakas tēliem, jo pat realitāti mēs ikdienā pārvēršam spēlē.

Man pirms gadiem trejiem parādījās tieksme iegādāties brilles ar parastiem stikliem, pirms vēl vairāk gadiem es rokās paņēmu plēves fotoaparātu un kopš tā laika maz, kas tajā ziņā ir nomainījies.
Pagājušogad kaimiņš no savas velolaudzes sastiķēja riteni, kas ir ar plānām riepām un 80to gadu. Tāds dots ar tādu braucu.

Lūk, sēžu es uz palodzes pie atvērta loga un smaidot skatos uz galdu, kur vecais Mac.
Bet rūtainas šalles man nav un riebj, elektroniskā sintizātora mūzika riebj un gudrība riebj, tāpat kā rombveida krekli un bezgalmasveid-tempiens riebj.
Bet ironija man tīk un sarkasms man svēts.
Un hipsteri man vienaldzīgi, tāpat kā bija emo, puķes un indi.
Bet par ko gan, visi tik pēkšņi krita uz vecām panskām un lētām, laika izvarotām tehnikām?
Viens pakrita un pārējie izdomāja, ka pie nabadzīgās LV finansiālās situācijas pakrist līdz ir ok izdevīgi?
Pakrita bars un tuvējie jau tāpat vien nokrita līdz, lai nepaliktu kompleksu atkailināti.
Un kur jau bars, tur vesals seriāls ar nīdējiem un slavinātājiem.
Bet runa jau tikai par cilvēku vienu.
Runa pat tikai par bailēm un izjāto bērnību, kad iepotēts bij dzīves mērķis un esības nodrošinājums.

Tādi nu mēs pabiras bērni, ko varēja iemācīt mums darba ļauži? Ka mērķī ir ģimenes, mašīna un māja?
Stāstīja par mīlestību un iekšējo prieku, laikā, kad redzējām māti vai tēvu nogurušus no darba nākot, no rītiem ejot un naudu pelnot, atstāja mūs redzot, cik priecīgi tie ir dienā, kad alga un kad nosegt parādus vai vinnēt loterijā.
Tādas mums sēklas iesētas, kas viena otru cenšas pāraugt, jo vienmēr mēs gaidām ko vairāk, jo liekas, ka bez mantas ir jābūt kaut kam augstākam un jēgai ir jābūt cēlākai. Un tad nu mēs skrienam no baznīcas līdz bāram un svētmaizi noskalojam ar vodku un mazām tamponu cigaretēm. Ir izmisums, bet, kamēr vēl jaunība cilvēks nepārstāj cerēt pēc savas cēlās būtības un jēgas, pēc nākamām dzīvēm un topošajiem varoņdarbiem un tā turpinās līdz sajūkam vai līdz masturbējam tiktāl, ka saprotam, ka jēga ir un jēga naudā, baudā un mantā. Un prieks ir tikai par lietām, kas atrisina un dod kaut dienu paredzamu uz priekšu.
Mīlestība? Fuck it! Tā nedod nedz laika, nedz miera, nedz ēdiena, nedz laimi.

Un tādi izvaroti pus kropļi arī sēž savos Pieņos vai blogos un cer, ka kārtējās šaurbikses vai Zenīts iesēs tur jēgu un kārtējais blogs aizlāpīs caurumu krūtīs.

Un nākamais, kad atnāks ar pušku pie sāniem un sāks šaut, tad pārējie pēc dienas darīs tāpat līdz un visi mirs dabīgā viens-otra nošaušanas nāvē.
Āmen.
Tā cilvēks lāpa sevi. Ar modi, ar kustību, ar protestu. Ar sabiedrību.

Depresija, depresija,
Kur ir mana depresija?
Kur ir tava depresija?
Dalam kopā depresiju?

Depresija, depresija,
Depresija nedalāma.
Silta tā kā sievas rokās
Dumja tā kā mauka lokās.

Depresija, depresija
Kur ir tavi prieka brāļi?
Vai tie vāji, vai tie dzīvi?
Kamdēl slēpjas, ja reiz brīvi?

un sēdēju un raudāju, klusi, tumsvienpatībā pie vannas.
un neiedomājos visādas domas
un sapratu, ka vienbrīdī kaut kas manī ir nogajis sķērsām.

Es paliku par spēcīgu maitu, kas vakaros tup ēnās un dažreiz raud.
Es centos sevi uztaisīt pasaulei un, še, tagad pasaule man kļuvusi sveša.
Un es, kā liekas, pasaulei tāpat.

26pēcpusdiena.
Ja es nomiršu man būs sevis žēl.
Sāpes vēderā nepāriet, ķermenis uzsilst līdz 38grādiem. Sāku tiešām noticēt, ka tās nav paģiras un nav saaukstēšanās.
Neceļas roka zvanīt ātrajiem.

Galvā pienācīaga putra. Domāju par lapsām mežā, diez kā viņā tur iet, salā un aukstumā. Minu vai maz redzēšu vairs šīs rudmatītes pie atkritumu kontēneriem manā sētā.
Ja lapsa zaudē spēju paiet, tā vistricamāk ir nolemta bojāejai.

27trīsnorīta
slimnīca teju dārgāka kā naks kādā čehu viesnīcā, bet ir balti palagi un pieguļamā telpa ar vecu zeķu smaržu.
Vēnā iepil svētais ūdentiņš, vēders nedaudz rimstas.
Elpot ir vēl sāpīgi.
Viss kā seriālā.
27rīts
Elpot ir sāpīgi un neizturami. Izkaitu flīzes uz grieztim nakts garumā.
Vēders neizturams, dzīvības piles un pretsāpju šprices nelīdz.
Braukšana uz rengenu līdinās ceļam uz morgu, sāk zust spēki un hemoglobīns. Uz sonogrāfijas ādas dīvānīti es ar dažiem sāpju kunkstiem, prasmīgi, bet dēļ sāpēm, uztaisu tiltiņu. Sirmonkulis ārsts paliek pelēks un ved man pārbaudīt pulsu liftā. Es esmu apģētpata zilajās drēbēs, man galvā plastmasa berete. No mājas galdiem tiek atrauti galvenie ārsti, bet es gaidu, gaidu, kad nesāpēs.

Pie galda jautāju, ko man operēs.
Viņi vēl nezinot, atgriezīšot tad izvēlēsies. Man vēderā esot pazudušās asinis, tās spiež un diafragmu, tamdēl grūti elpot.
Un te nu es biju, pilnā pārliecībā, ka ir viss un dievs pie rokas. Nedaudz skumjas par sakaru trūkumiem un nepateiktajām "čau" skaņām, bet bez bailēm nokāpt pagrabā.


Pamodina mani brūns milzīgs lācis, kas spaida man kreiso roku.
Izrādās, ka tas aparāts, kas mēra speidienu.
Ir neizsakāms prieks sajusties dzīvai. Elpot normāli un netrīcēt kā motorlaivai.
Vēl pēdējie skābekļa milimetri un svešu asins iestādīšana vēnās.

Vēl ik pa laiak pieskrien sanitāri un teju katra jaunā pajautā, kamdēļ man melni nagi. Tad nu stāstu par grafiku, skābēm un tipogrāfijas krāsām. Beigās pasmaidu, jo redzu, ka šī nesaprot, atkārtoju, ka esmu mākslinieks. Diagnoze gatava.
Labrīt!

Es pamodos naktsvidū no satraukta viņa sarunas. Ieklausoties es saprotu, ka runāts ar mani.
Viņš nikni stāsta, ka tā vairs nevar turpināties, ka viss sen kā pajucis un siena ir nenojaucama, tā vienmēr atradīsies starp mums.
Es klausījos šai viegli pārmetošajā balss tembrā un klusējot riju sāpes rīklē. Man nebija ko teikt, man nebija ko piebilst, es sapratu, ka viņš runā tīru patiesību. Viss sen jau ir izjucis, paliek tik vien kā formāli vārdi ko pateikt viens otram.
Pēc stundas es viņam iedevu savu plaukstu un mēs aizmigām.
Pēc divām, kad es pamodos no slāpēm mani locekļi likās tik svina pielieti, ka ne vai pakustēt. Mana dvēsele, sasūkusies sevī skumjas kā mitrumu, pielaistīja pilnu galvu duļkainu domu. Es izdzēru trīs glāzēs sudraba, veselīgo ūdeni un aizsmēķēju puscigarseti no pelnutrauka.
Sveicinātas, manas skumjas.

Es pamožos un saprotu, ka dzīvoklī ir drēbju, kluču un grāmatu grīda, bet plaukti raudoši, jo pustukši.
Te seriāls turpinas.
Es ieleju sevī kafiju un sāku uzlauzt drēbju grīdu un izpostīt kluču ornamentu. Viena kaudze pēc otras krāja gultmalē. Es šorīt esmu sevis autopilots, sevis tīrītājs un pēc citu savācējs. Manas domas griežas lēni, cik vien lēni iespējams griezties nepretojoties sociālai gravitācijai.
Zem gultas, blakus mac atrodu pusviskijglāzi un nomazgāju kafijas traipus no zobiem. Pieveru acis un ļauju, lai dzira dedzina man kaklu, vēderu un prātu.

Nav nekāda prieka izkustēties.

... может быть жизнь хороша, но почему так жестока?

Man ir augstākā izgītība un sētnieka darbs un ir labi. Darbā parādos 1x nedēļā, pagrozu dupsi pie slotas, aizslēdzu durvis, kas tika manis atslēgtas un pēcpustundas darba dodos mājup. Maksā labi. Mums, sētniekiem pacēla algas, kamēr jums ārstiem, skolotājiem un citiem ierēdņiem samazināja.

Uzkāpu uz bērndāzjumta palūkojos mēnesī un iesmaidīju.
Es esmu laimīgs.