Paldies  pikaso par netiešo(?) aizrādījumu, ka nevajag jūtas jaukt ar emocijām. Pie šā es ieciklējos visu vakaru, līdz saptatu; un jā, lēnām, bet ar briedumu pasaule pārstāja līgoties. 

Viss ģeniāls, kad vienkāršs.

Par sievietīt`, par sevi.
Kad sīka, skatījos uz māti, sev nosolījos censties nekad nepieļaut sevī izvirduma situācijas, nosolījos dzert maz un ar mēru, kontrolēt emocijas un runāt tikai par lietām, par kurām esmu pārliecināta.
Nekas no tā! Es prātā saprotu savas vājības, es smaidu par emocijām, bet tāpat nemāku tās kontrolēt. Es esmu viena no tām, par kurām raksta daudzās anekdotes : ar īpšu loģiku un manipulatīvu veidu pasniegt savas vēlmes. Teikt, ka tādu mani dara alkohols ir muļķīgi un dumji, jo alkohols neko nedara, bez salipinātiem nevu galiem un nolaupītās savaldības.
Es esmu es, tāda pati, kā daudzas un supervaroņa no manis šai dzīvē nesanākt.

Un varbūt tā arī jābūt.

es saplēsu traukus, nu visus, kas bija uz galda.
Saplīsa viss, izņemot mīļās māla bļodas.
Oi, sievietīt,tu taču zini, emocijas melo!

Un aiz dusmu, bravūras, glamūras priekšādiņas slēpjas pavisam trausls cilvēks ar sīku, sīku diegu caur locekļiem, kas apmet cilpu piesirdē un apstājas smadzenē. Uz nervu galiem, tāpat, kā vientuļi uz ielas velkošajiem auklas galiem, citiem patīk kāpt, jo cilvēkam viemēr patīk skatīt kustību, kas saspringst un tad ar dubultu spēku dodas tālāk.
Un tā nu viens otru kaimiņi grabina tik ilgi kamēr kāds kādu nošauj vai iedur ar nazi, nodara pāri tikai tamdēļ, lai otrs nekad nepastāstītu, ko redzējis : ka jebkurš cilvēks, lai arī cik izliektoties, iekšēji ir tikai diegs, kas lokas vējā, kuru jebkurš, pielietojot nieka gara zinbātrnes var tīt ap pirkstu un zīlēt tā pirmā burtu.
Un labrīt! Vai Tu jau šodien biji darbā un pabaroji valsti?

iemācījos pļaut ar trimmeri
nopļāvu žogam koka līstīti
tagad žogs izgāzās kā veca mauka tikko pļautos zaļumos

es īsti neizprotu, bet liekas, ka tur augšā man galvā saslēdzās kaut kas netā (mantāšķiet`), jo, problēmas neapzināti es pierakstīju fiziskiem spēkiem, kas pakļaujas gravitācijas spēkiem un vairāk-mazāk pieturas tuvāk pie zemes.
Tāpēc man gribas atkal tur, jo uz stundas īsu mirkli, liekas, viss bija apstājies un problēmas palika par neproblēmām, viss palika viens un visums; un es tur pa visu, starp sevi, vēju un citiem laukiem.

Šodien, augstākais, biju 1km 600 augstumā.
Tagad negribas neko bez lidot; viss pārējais ir kļuvis pelēks un pat neesošs, jo pat tējas glāzē es redzu laukus ar tiem mazajiem, kroplīgajiem zemes ceļiņiem, rokraksta veidā izskrāpēto Abavu un Stendi, kura no augšas izskatās, bezkalnaina un pagarena kā desa.

Es gribu dzīvot TUR augšā (pie dieva labās rokas)

( +1 )
smaidu, par sevis teikto, ka virsotnes jāmeklē skatoties uz augšu. Nu redz kā; un ne vienmēr man ir taisnība.

pakāpiens līdz sapņu ezeram no sapņuLEPRAS(mācītājmuižas) ezera

Man IR ritenis, tagad arī riteņu tiesības, ko atradu tur, kur neatradu kasti, jo man nabadziņam nav gps. Braukājām visu dienu, saule sejā un vēji matos, rokas tulznās un celis šorīt sāp, bet smaids ir nezūdošs un, iespējams, es rīt braucu lidot.
Vakar pamanījos apmaldīties tikai vienu reizi, mežā, smieklīgi : es pazaudēju skata torni! Tas nu tiešām nav pa spēkam katram, pēc pusstundas riņķošanas sapratu, ka tornis jāmeklē augšup nevis pie kedām. Tur nu tas bija - augstāk.

... kad iestājas fiziska nāve un ķermeņa pūšanas stadija, cilvēks noiet atmiņu ceļu līdz piedzimšanas laikam, tad vai nu uzsprāgst vai iedzimst vēlreiz. Atmiņas ir solītā elle un baidītā paradīze, ejot tām cauri soli pa solim, ir iespējams milijoniem nožēlot un trilijoniem iepazīt no jauna. Kad cilvēka dūmi pietiekami sevi apželojuši un pieņēmuši tie saņem :"vienlaimīgbiļet" tālālāk uz nekurieni.

Tādi man sapņi, tāda es šorīt.

atceroties Lieldienas. Es apēdu 4 olas un visas bez sāls.
Tagad man ir attaisnojums uz kāiet jautājumiem atbildēt pozitīvi.

Es izglābu dzīvību ielas runcim, varonīgi uzsvilpjot fūres šoferim. Kamēr šis man pasniedza īsu lekciju trīstāvvārdu pielietojumā, runča aši, jo knaši izlēca no riteņa un aizdiedza sētās.

+vēl, sapnī redzēju suni, kurš pašlaik miris, cenšoties man nograuzt roku pirkstus. Pamodos kliedzot, rokas notirpušas, bet pirksti vietā.
Vēl es iepirku cissdrillu. Pēc brīvdienām saskrūvēs.

rīta mīļākais

Olas vāras jau trešo reizi un tāpat neizvāras. Nesaprot, kas par vainu.
Vai tiešām tā esmu es, ka viņas teju pēc minūtes rauju nost no uguns? Es skatos, skepses pilnu acu, pulkstenī un zinu, laiks ir pasācis cilpas mest!
Un vēl viņš, draugs, ienāk ciemos un saka, ka, redz, visu par mani zinot. Es skatos ar apbrīnu, kā gan, kā gan tā var būt, viņš zin a es nezin!

Bet viņš neko man nepastāstīja ne par olām, ne par to, no kurienes viņš nāk, ka tik daudz zin.
Es sēdēju un klausījos viņa darba gaitas un klusībā domāju, kas gan ir noticis ar manu laika balansu. Viss griežas vai nu man par lēnu vai par ātru.
Ja pagāšgad man šķita, ka laika maz un vajag paspēt, tad šogad man šķiet, ka laika pietiekami pat, lai izniekotu to muļķībām, kā gaidīt, kad izmainīsies lietas, kas man nepatīk un galā viss pakļausies manam neizmērojamam egoismam. Če, laika gana visam!

Bet viņš, draugs, nolaistiem plakstiem purpina: cilvēks paliek mierīgs, kad tuvu nāvei.

Balansējot no miera līdz pāragri izrādītām emocijām, tā pa vidu, skrējienā es sevi cenšos noturēt mierā.
Galvā dun kā pērkona dusmas, lūpas saspringst un balss paliek auksta, bet es tomēr cenšos lēni un ar smaidu dzert alu, runāt mierīgi un pieņemt to, kas jāpieņem, atvirzot no uztveres to, kas teikts apzināti mani iespaidot.

Cilvēks neizliekas, kad ir brīvs emocijās, tamdēļ vistuvākie mums ir paši mīļāki un paši nelaimīgākie.

LABRĪT