... kad iestājas fiziska nāve un ķermeņa pūšanas stadija, cilvēks noiet atmiņu ceļu līdz piedzimšanas laikam, tad vai nu uzsprāgst vai iedzimst vēlreiz. Atmiņas ir solītā elle un baidītā paradīze, ejot tām cauri soli pa solim, ir iespējams milijoniem nožēlot un trilijoniem iepazīt no jauna. Kad cilvēka dūmi pietiekami sevi apželojuši un pieņēmuši tie saņem :"vienlaimīgbiļet" tālālāk uz nekurieni.

Tādi man sapņi, tāda es šorīt.