Balansējot no miera līdz pāragri izrādītām emocijām, tā pa vidu, skrējienā es sevi cenšos noturēt mierā.
Galvā dun kā pērkona dusmas, lūpas saspringst un balss paliek auksta, bet es tomēr cenšos lēni un ar smaidu dzert alu, runāt mierīgi un pieņemt to, kas jāpieņem, atvirzot no uztveres to, kas teikts apzināti mani iespaidot.

Cilvēks neizliekas, kad ir brīvs emocijās, tamdēļ vistuvākie mums ir paši mīļāki un paši nelaimīgākie.