26pēcpusdiena.
Ja es nomiršu man būs sevis žēl.
Sāpes vēderā nepāriet, ķermenis uzsilst līdz 38grādiem. Sāku tiešām noticēt, ka tās nav paģiras un nav saaukstēšanās.
Neceļas roka zvanīt ātrajiem.

Galvā pienācīaga putra. Domāju par lapsām mežā, diez kā viņā tur iet, salā un aukstumā. Minu vai maz redzēšu vairs šīs rudmatītes pie atkritumu kontēneriem manā sētā.
Ja lapsa zaudē spēju paiet, tā vistricamāk ir nolemta bojāejai.

27trīsnorīta
slimnīca teju dārgāka kā naks kādā čehu viesnīcā, bet ir balti palagi un pieguļamā telpa ar vecu zeķu smaržu.
Vēnā iepil svētais ūdentiņš, vēders nedaudz rimstas.
Elpot ir vēl sāpīgi.
Viss kā seriālā.
27rīts
Elpot ir sāpīgi un neizturami. Izkaitu flīzes uz grieztim nakts garumā.
Vēders neizturams, dzīvības piles un pretsāpju šprices nelīdz.
Braukšana uz rengenu līdinās ceļam uz morgu, sāk zust spēki un hemoglobīns. Uz sonogrāfijas ādas dīvānīti es ar dažiem sāpju kunkstiem, prasmīgi, bet dēļ sāpēm, uztaisu tiltiņu. Sirmonkulis ārsts paliek pelēks un ved man pārbaudīt pulsu liftā. Es esmu apģētpata zilajās drēbēs, man galvā plastmasa berete. No mājas galdiem tiek atrauti galvenie ārsti, bet es gaidu, gaidu, kad nesāpēs.

Pie galda jautāju, ko man operēs.
Viņi vēl nezinot, atgriezīšot tad izvēlēsies. Man vēderā esot pazudušās asinis, tās spiež un diafragmu, tamdēl grūti elpot.
Un te nu es biju, pilnā pārliecībā, ka ir viss un dievs pie rokas. Nedaudz skumjas par sakaru trūkumiem un nepateiktajām "čau" skaņām, bet bez bailēm nokāpt pagrabā.


Pamodina mani brūns milzīgs lācis, kas spaida man kreiso roku.
Izrādās, ka tas aparāts, kas mēra speidienu.
Ir neizsakāms prieks sajusties dzīvai. Elpot normāli un netrīcēt kā motorlaivai.
Vēl pēdējie skābekļa milimetri un svešu asins iestādīšana vēnās.

Vēl ik pa laiak pieskrien sanitāri un teju katra jaunā pajautā, kamdēļ man melni nagi. Tad nu stāstu par grafiku, skābēm un tipogrāfijas krāsām. Beigās pasmaidu, jo redzu, ka šī nesaprot, atkārtoju, ka esmu mākslinieks. Diagnoze gatava.
Labrīt!