Dienas ritms ir nobīdīts, eju gulēt četros, ceļos divos. Sāp galva no kafijas.
Dienas pavadu nekā.
Vakaros skatos filmas, ko rāda Zombijkastē.

Ekrāns stāstīja stāstu par dažiem iedzīvotājiem, kas mita mazajā mongoļu fermeru ciematiņā. Jaunos puišus aiztrieca armijā, bet vientuļā meitene palika mājās, gaidot, kad atnāks tās abi mīļākie no kara.
Gaidod viņa pisās ar kaimiņu stallī.
Karavīri tuksnesī izvaroja kādu zaldāti,pēc kuras iniciatīvas visi šie kareivji tik šķirti no ģenetālijām, tad nošauti.
Puisis, kurš izdzīvoja atgriezās pie meitenes, atzinās mīlestībā un izgūlās pār sievieti uz siena kaudzes.
Filmas beigas.

Mēģināju pēcāk zīmēt. Nekā.
Rakstīt. Ar nekā.
Iekšā tukšs. Pat sapņu nav.

Es eju es cauri Maximai, velku aiz sevis iepirkuma grozu. Kaut kur dziļi sevī ierakusies, domāju par puķkāpostiem, sieru un dažiem tomātiem.
Kāda sieviete, smaidot nāk pretī un sveicina, es apstājos, apvaldu vēlmi atgriezties un paskatīties, vai aiz manis nav vēl kāds potenciāls sarunas vedējs, pasmaidu un atsveicinu.
Sieviete sirsnīgi jautā, ka man iet, smaida, stāsta, ko darījusi rītā un vakar vakarā, es smaidu pret, kā spogulis. Izstāstu, ka daudz strādāju, vakaros iedzeru...
Sieviete vēl ko pasaka un mēs šķiramies.
Viņa saka, ka viņai patiess prieks mani satikt.
Es viņu neatcerējos, vēl tagaad neatceros.
Bet runāt bija patīkami.
Gandrīz kā blogā.

Labrīts! 

I`m Good, I`m Gone

Ar savu uzvedību es esmu neapzināti panāksi, ka draugi, neprasot atnāk un sakārto man lietas, par ko man nav pat mazākās sajēgas. Ir patīkami, ir arī dīvaini.
Varbūt tas tamdēļ, ka man rokas nepārtraukti krāsās vai uz klaviatūras,
bet paldies, tam, kādām, kas izdomāja, ka palīdzēt ir viena no īpašībām, ar ko apveltīt cilvēci.

Vēl izdomāju, ka vairs nedāvināšu savus darbus. Tam nav nekādas jēgas.

Piedod dienasgrāmata! Es apzinos cik gan Tev ir grūti uz savas muguras nest tos visus manus kunkstus un vaidus.
Es atradīšu zīmuli, kas paslēpts "Pazudušo lietu valstībā" un uzzīmēšu sev platu smaidu.
Caur ironiju es Tev, cienītā, stāstīšu visu, kas manī mīt.

Es esmu ziepju opera, ar sevi galvenajā lomā. Man drošvien ir blondi mati, gari nagi un sārti krāsotas lūpas. Es dzīvoju laukos, mazgājos baļļā un aiztieku sevi natīs, guļot šupuļkrēslā, kas atrodas verandā. Mani sauc Rozālija.
Man ir bērnības trauma, esmu augusi bez tēva. Mana māte ir sasirgusi slima. Es daru mājas darbus, ropku kartupeļus un tirgū pārdodu mazas dārza māla, sēnītes, ko uztaisu bezmiega naktīs. Es esmu naiva un iemīlējusies. Man ir jāizšķiras starp māti, nebijušo tēvu un vīrieti, kas aicina mani sev līdz. Es naktīs raudu, dienās domāju par viņu. Viņa rokas ir tās, kas mani skar natīs, tie ir viņa kunkti, kas veļas man pār lūpām. Es zinu mēs drīz satiksiemies. Pirmoreiz. Tu ieraudzīsi mani tirgū un aizvedīsi sev līdz.

http://www.youtube.com/watch?v=vZYbEL06lEU&feature=player_em

Pieredze saārda psihi. Jo vairāk tās, jo nestabilāka emocionālā pasaule. Daudz vairāk vājprātu bedru, kurās apmulsuma brīžos ievelties un salauzt locekļus. Šovakar es nepiekrītu tam, kas man teica, ka katra pieredze ir no svara "gudrības masā".

Ceru, ka es vairs nekad negleznošu, nerakstīšu un neizteikšos domās. Ceru, ka mani visu piepildīs neizteiksme un es beigās nomiršu no seksa bez orgasma.

Emocijas ir nevajadzīga parādība.
Mīla ir emociju pabērns. Arī nevajadzīga.

Jūs tomēr nespējat man brūces sist,
Kas nekvēlotu man jau dziļāk iekšā.
Tās sāpes, kuŗas dvēseli man šķēla,
Tās mani nogrūda un atkal cēla.
Tās mani kā uz ērgļa spārniem nes,
Kā izrauta no dzīves šauruma,
Es spēju elpot brīvā augstumā;
Man tiesības uz manu lepno „es”.
Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu,
Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.
(aspazija)

Humpalas.
Man smaidošs ģīmis un trejas bikses rokā. Somā maks un cimdi, rokās bezpirsteņi un telefons.
Pirmās bikses - par īsu!
Otrās - o,emo, šaurās! Uzvelku, novikt vairs nevaru. Nu kā pielīmētas. Dīdos, grozos, lēkāju, bikses gurnos un purnos iestrēgušas. Zaudēju līdzsvaru un iekrītu blakus kabīnē zem vēnānām pusmūža sievas kājām. Sasveicinos un ielienu atpakaļ pie "sevis".
Klusi nolamajājos un iekabinu pakaramā savas vecās bikses.
Jaunās man patīk.

Manuprāt, tā ir pareizi humpalās. Man nav sliktu un netīru drēbju, bet ir "ātrapnikšanas" slimība.
Pieeju pie kases un pieklājības vadīta nopērku frīkbrilles ar Mikimaušiem.
Neviens neredz, ka ienācdu ar malnām biksēm un izeju ar brūnām.

Sēžu un smaidu, rokās aptieciņā atrasts spirts ar sulu un ūdeni.
Nu tad, par ūziņām!

http://yellow-reporter.livejournal.com/993352.html#cutid1

Es šovakar izsmēķēju pusi cigaretes no savas "iepriekšmīļās " tabakas. Sajutos kā pelnutrauks un dūmeklis. Tomēr pīpēt laikam ir pavisma un vienmēr palicis apziņā, katreiz, kad parādīsies vēlme nomērdēt nervu šunas vai pagruzīties, es domāšu par tabaku.
Uzmaisu vodkas parasto skrūvi un klabinu organiskās miniatūras, šovakar mazākajai parametri ir tikai 1cm X 3cm.