Ar savu uzvedību es esmu neapzināti panāksi, ka draugi, neprasot atnāk un sakārto man lietas, par ko man nav pat mazākās sajēgas. Ir patīkami, ir arī dīvaini.
Varbūt tas tamdēļ, ka man rokas nepārtraukti krāsās vai uz klaviatūras,
bet paldies, tam, kādām, kas izdomāja, ka palīdzēt ir viena no īpašībām, ar ko apveltīt cilvēci.

Vēl izdomāju, ka vairs nedāvināšu savus darbus. Tam nav nekādas jēgas.