Jūs tomēr nespējat man brūces sist,
Kas nekvēlotu man jau dziļāk iekšā.
Tās sāpes, kuŗas dvēseli man šķēla,
Tās mani nogrūda un atkal cēla.
Tās mani kā uz ērgļa spārniem nes,
Kā izrauta no dzīves šauruma,
Es spēju elpot brīvā augstumā;
Man tiesības uz manu lepno „es”.
Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu,
Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.
(aspazija)