Piedod dienasgrāmata! Es apzinos cik gan Tev ir grūti uz savas muguras nest tos visus manus kunkstus un vaidus.
Es atradīšu zīmuli, kas paslēpts "Pazudušo lietu valstībā" un uzzīmēšu sev platu smaidu.
Caur ironiju es Tev, cienītā, stāstīšu visu, kas manī mīt.

Es esmu ziepju opera, ar sevi galvenajā lomā. Man drošvien ir blondi mati, gari nagi un sārti krāsotas lūpas. Es dzīvoju laukos, mazgājos baļļā un aiztieku sevi natīs, guļot šupuļkrēslā, kas atrodas verandā. Mani sauc Rozālija.
Man ir bērnības trauma, esmu augusi bez tēva. Mana māte ir sasirgusi slima. Es daru mājas darbus, ropku kartupeļus un tirgū pārdodu mazas dārza māla, sēnītes, ko uztaisu bezmiega naktīs. Es esmu naiva un iemīlējusies. Man ir jāizšķiras starp māti, nebijušo tēvu un vīrieti, kas aicina mani sev līdz. Es naktīs raudu, dienās domāju par viņu. Viņa rokas ir tās, kas mani skar natīs, tie ir viņa kunkti, kas veļas man pār lūpām. Es zinu mēs drīz satiksiemies. Pirmoreiz. Tu ieraudzīsi mani tirgū un aizvedīsi sev līdz.

http://www.youtube.com/watch?v=vZYbEL06lEU&feature=player_em