Es pamodos naktsvidū no satraukta viņa sarunas. Ieklausoties es saprotu, ka runāts ar mani.
Viņš nikni stāsta, ka tā vairs nevar turpināties, ka viss sen kā pajucis un siena ir nenojaucama, tā vienmēr atradīsies starp mums.
Es klausījos šai viegli pārmetošajā balss tembrā un klusējot riju sāpes rīklē. Man nebija ko teikt, man nebija ko piebilst, es sapratu, ka viņš runā tīru patiesību. Viss sen jau ir izjucis, paliek tik vien kā formāli vārdi ko pateikt viens otram.
Pēc stundas es viņam iedevu savu plaukstu un mēs aizmigām.
Pēc divām, kad es pamodos no slāpēm mani locekļi likās tik svina pielieti, ka ne vai pakustēt. Mana dvēsele, sasūkusies sevī skumjas kā mitrumu, pielaistīja pilnu galvu duļkainu domu. Es izdzēru trīs glāzēs sudraba, veselīgo ūdeni un aizsmēķēju puscigarseti no pelnutrauka.
Sveicinātas, manas skumjas.