uzlieku saulesbrilles un lepni eju pretī saulei, smaidu, jo divi darbi ir padarīti: mākslas dienām ir iesniegtas grafikas, labaratorijai ir atdotas asinis.
No iekšējiem dialogiem mani bez maz ar varu izvelk sirmas tantiņas skatiens. Tādas divas pogas, kas stingri verās manī, nedaudz ar uztraukumu, nedaudz bailēm un nosodījumu. Un tas ir tikai mirklis vien, kad man jau pār muguru ir pārskrējušas drebuļu armijas, es sajūtu, ka viņa mani zin.
Kaut burvjiem neticu, es nojaušu, ka viņa veras manī ar ziņkāri, jo prot nolasīt manus iekšejos dialogus.
Es saspringstu, jo jūtu, ka veras večas plānās lūpas, vēl mirklis un es dzirdēšu visu, ko var teikt stiprākais.
- „meitiņ, ar tevi viss kārtībā?“ tā satraukti jautā.
Es nomulstu, jo zinu, ka nav.
Un zinu, ka teikts ir trāpīgi un vietā, jo viss jau sākās tikai tamdēļ, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Es veru lūpas attaisnojumiem, ceļu acis kontaktam un pamanu, ka veča vairs neskatās man acīs, bet zemāk.
Varbūt viņa nevēlas ar mani runāt?
Nu ziniet, pateica viedokli, izdarīja sūtību un viss, ir tak tiesības neklausīties un turpināt savu viedo ceļu tālāk.
Es skatiena vadīta paskatos, tur kur lūkojas svešacis - uz manu kreiso roku un pārsteigta ieraugu tur atbildi.
No pirkstiem lēni, bet ritmiski pil asinis, kas jau piedurkni ir izmērcējušas sarkanu.
Un attaisnojuma vietā es izsaucu vienu – oi!- un griežos atpakaļ poliklīnikā pēc jauna plākstera vēnai.