Garastāvoklis:	embarrassed
Entry tags:	rīti, sūdīgi

2018. gada restrospektīva, part 2 — sūdīgie rīti
Šī gada interesanta īpatnība ir tā, ka ka šogad rīti bija vienmēr slikti.

Vienmēr no rīta pamostoties vai nu biju gulējis par daudz, vai nu biju gulējis par maz, vai nu sāpēja galva, vai nu arī vakar biju dzēris alkoholus par daudz un bija paģiras, vai arī bija bezmiegs līdz 4, 5 un pēc tam uzkrita miegs stundu pirms celšanās, vai arī biju sevi savainojis un stipri sāpēja miesa, utt. utjpr. Vārdu sakot, rīti vienmēr bija mokoši.

Bija kādi apmēram 10 rīti pa gadu, kad pamodos svaigs un priecīgs.

Tā ka katru dienu bija jābūvē, jāceļ sevi augšā no krāsmatām.

Tāda īpatnība.

Te jāpiebilst, ka rīts sākas tad, kad pamostas (mēs lietojam terminu "uzčivinās", tikpat labi varētu teikt arī "uzbrēcas", kā paveicas) bērns, otrs bērns, vai abi bērni. Vai arī plkst. 06:45 (vēlākais 07:15) no rīta darbadienās. Bija šķiet nedēļa vai divas, kad biju apstākļos bez bērniem (tas citas daļas stāsts), tomēr arī tad nekas īpaši nemainījās, rīti bija mokoši.

Nu teiksim šorīt piecēlos, jutos slikti galvā; aizbraucu ar vouvō uz mežu paskriet, noskrēju kādus 3 vai 4 km, pastarpām uztaisīju divas 5 minūšu t.s. bezdomu meditēšanas, tas man deva enerģiju šai dienai (kura vēl joprojām turpinās), tomēr galva mazliet sāpēja un stulbojās visu šo dienu (kā parasti). Respektīvi, nav veida, kā tupi, primitīvi vienkārši justies labi. Nav veida, kā tupi, primitīvi just, ka visam, ko daru, ir kāda jēga. Tb., ar prātu zinu, ka jādara, bet nejūtu jēgu.