Šī gada interesanta īpatnība ir tā, ka ka šogad rīti bija vienmēr slikti.

Vienmēr no rīta pamostoties vai nu biju gulējis par daudz, vai nu biju gulējis par maz, vai nu sāpēja galva, vai nu arī vakar biju dzēris alkoholus par daudz un bija paģiras, vai arī bija bezmiegs līdz 4, 5 un pēc tam uzkrita miegs stundu pirms celšanās, vai arī biju sevi savainojis un stipri sāpēja miesa, utt. utjpr. Vārdu sakot, rīti vienmēr bija mokoši.

Bija kādi apmēram 10 rīti pa gadu, kad pamodos svaigs un priecīgs.

Tā ka katru dienu bija jābūvē, jāceļ sevi augšā no krāsmatām.

Tāda īpatnība.

Te jāpiebilst, ka rīts sākas tad, kad pamostas (mēs lietojam terminu "uzčivinās", tikpat labi varētu teikt arī "uzbrēcas", kā paveicas) bērns, otrs bērns, vai abi bērni. Vai arī plkst. 06:45 (vēlākais 07:15) no rīta darbadienās. Bija šķiet nedēļa vai divas, kad biju apstākļos bez bērniem (tas citas daļas stāsts), tomēr arī tad nekas īpaši nemainījās, rīti bija mokoši.

Nu teiksim šorīt piecēlos, jutos slikti galvā; aizbraucu ar vouvō uz mežu paskriet, noskrēju kādus 3 vai 4 km, pastarpām uztaisīju divas 5 minūšu t.s. bezdomu meditēšanas, tas man deva enerģiju šai dienai (kura vēl joprojām turpinās), tomēr galva mazliet sāpēja un stulbojās visu šo dienu (kā parasti). Respektīvi, nav veida, kā tupi, primitīvi vienkārši justies labi. Nav veida, kā tupi, primitīvi just, ka visam, ko daru, ir kāda jēga. Tb., ar prātu zinu, ka jādara, bet nejūtu jēgu.

Šodien jūtos sūdīgi.

Gulēt 2410, pamodos 0655, piecēlos 0705.

Jūtos ļoti slikti, neizgulējies, bēdīgs. Tā, it kā būtu stipras paģiras, tak vakar nedzēru un vispār nu jau 3 dienas kā neesmu dzēris alkoholus.

Vakar stipri raustījās kreisās acs plakstiņš, šodien mazāk raustās -- paldies par to pašu.

Darbs besī un nestrādājas.

Vārdu sakot, viss ir slikti.

Citādi jau ir normāli, vakar par piemēru salaboju zāles pļāvēja saliekto asmeni un aiznesu stiklus, plastikātus uz šķirošanas konteineriem.

Kā iet? "Normāli". Principā pat ļoti labi, tikai īstenībā sūdīgi, jo baigi bojā garastāvokli tas, ka darbā neveicas. Te aizguļos, te nesaprotu kā izdarīt, te internetus aizlasos. Varbūt jāmet šitā datoru būšana pie malas :-/

Antidepresanti arī īsti neko nepalīdz. Tikai miegs vakaros labāk nāk, kas ir, tas ir, un tā ir labi — bet no rīta piecelties tāpat grūti.

Eh, nu.

Kā var būt tik sūdīgs garastāvoklis, kad laukā tāda vasara, tādi zaļumi, nu!

Hmm, ja vien izdosies darbavietā noturēties vēl mazliet, tad jau Jāņu pasākums un pēc tam lielais vasaras pasākums, vismaz varēšu nahaļavu pieēsties un sadzerties, vo! :-)

Bet vispār iet sūdīgi. Teiksim tā, ļoti labi priekš kopējās ainas, varēja būt vēl daudz sliktāk.

Sestdienas vakarā (naktī uz svētdienu) šausmīgi sadzēros, tas bija nenovēršami. Jo jutos drausmīgi nepadarīto darbu dēļ, tik drausmīgi, ka liekas, ka vēderā ir bezdibenis un es saplosīts driskās tur krītu iekšā, tāda fiziska nenovēršamības sajūta. Ironiski, ka šī sajūta arī neļauj pieķerties pie darbiem un tos apdarīt.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu kaut ko pielāpīju darba sakarā. Īsais rezumē — neviens mani no darba laukā mest šobrīd vēl netaisās. Yay!

Sestdien nopirku jaunu datorpeli un klaviatūru, man patīk, sen jau biju pelnījis, tik jocīgi, ka tāds dažus latus vērts pirkums tā uzlabo garastāvokli ^___^

Šorīt ierados darba vietā laicīgi un internetus darbā nelasīju, nemaz, nemaz! Tā kaut kā dabiski sanāca, jo prātā ir saslēdzies, ka to drausmīgo panikas un baiļu sajūtu nepadarīto darbu dēļ izraisa internetu lasīšana, beidzot! Kaut ko saknibināju, kaut ko apspriedu sapulcēs, kopēju kaut kādus failus, izpildīju kaut kādas komandas, viss vienalga, viss nevienam nevajadzīgs, viss padara šo pasauli vēl tikai haotiskāku nekā iepriekš.

Šajā normālo cilvēku pasaulē visiem vienalga, ka kādam citam laicīga piecelšanās ir varoņdarbs, un tas ir normāli. Iekšējo cīņu katrs izcīna pats, un cilvēks dzīves svarīgākajos brīžos tomēr vienmēr ir viens pats, vientuļš. Skarbi, bet tā ir.

Šķiet, ka antidepresantu tabletes sāk mazliet iedarboties, jo man vairs nav panisku baiļu no gulētiešanas. Vai arī tās ir tikai manas iedomas.

Un vēl besī laukā, ka visa šī huiņa traucē komunikācijai ar cilvēkiem, nenormāli gribas ielīst alā un ne ar vienu nerunāt — kas arī veiksmīgi tiek darīts.