Bet vispār...
Bet vispār iet sūdīgi. Teiksim tā, ļoti labi priekš kopējās ainas, varēja būt vēl daudz sliktāk.

Sestdienas vakarā (naktī uz svētdienu) šausmīgi sadzēros, tas bija nenovēršami. Jo jutos drausmīgi nepadarīto darbu dēļ, tik drausmīgi, ka liekas, ka vēderā ir bezdibenis un es saplosīts driskās tur krītu iekšā, tāda fiziska nenovēršamības sajūta. Ironiski, ka šī sajūta arī neļauj pieķerties pie darbiem un tos apdarīt.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu kaut ko pielāpīju darba sakarā. Īsais rezumē — neviens mani no darba laukā mest šobrīd vēl netaisās. Yay!

Sestdien nopirku jaunu datorpeli un klaviatūru, man patīk, sen jau biju pelnījis, tik jocīgi, ka tāds dažus latus vērts pirkums tā uzlabo garastāvokli ^___^

Šorīt ierados darba vietā laicīgi un internetus darbā nelasīju, nemaz, nemaz! Tā kaut kā dabiski sanāca, jo prātā ir saslēdzies, ka to drausmīgo panikas un baiļu sajūtu nepadarīto darbu dēļ izraisa internetu lasīšana, beidzot! Kaut ko saknibināju, kaut ko apspriedu sapulcēs, kopēju kaut kādus failus, izpildīju kaut kādas komandas, viss vienalga, viss nevienam nevajadzīgs, viss padara šo pasauli vēl tikai haotiskāku nekā iepriekš.

Šajā normālo cilvēku pasaulē visiem vienalga, ka kādam citam laicīga piecelšanās ir varoņdarbs, un tas ir normāli. Iekšējo cīņu katrs izcīna pats, un cilvēks dzīves svarīgākajos brīžos tomēr vienmēr ir viens pats, vientuļš. Skarbi, bet tā ir.

Šķiet, ka antidepresantu tabletes sāk mazliet iedarboties, jo man vairs nav panisku baiļu no gulētiešanas. Vai arī tās ir tikai manas iedomas.

Un vēl besī laukā, ka visa šī huiņa traucē komunikācijai ar cilvēkiem, nenormāli gribas ielīst alā un ne ar vienu nerunāt — kas arī veiksmīgi tiek darīts.