tikko izbeigsi sevi šaustīt, nemīlēt un paģērēt no sevis kaut ko nezinko (pa īstam un pilnīgi godīgi, ne tikai galvā, bet arī sirdī) lietas parādīs citus skatu lenķus un krāsas, skaņas, smaržas, garšas un tas notiks bez jebkādas piepūles, pats no sevis.
protams, drīkst justies arī sūdīgi nonstopā, bet kā gan tas Tev palīdz un kalpo, ko Tu no tā gūsti? vienmēr ir izvēle. esi sev kādreiz pajautājis - ko ES gribu? ko ES patiešām ,patiešām gribu? un tad paklausījies sevī, mierīgi, bez uzbrukuma vai apšaubīšanas.
pirmoreiz, kad sev pajautāju un sadzirdēju atbildes, sabijos, jo tas bija kas pavisam cits nekā tas, ko sev nepārtraukti iestāstīju kā savas vēlmes. un tad ir jautājums - vai esi gatavs dzirdēt godīgās atbildes no sevis? ja jā, tad nebūs iespējams nemaz sevi nodot, jo patiesais Es nekritizē un nekonfliktē ar sevi, neko nepaģēr, neliek sev dot nekādus solījumus, zvērastus, vnk pieņem visu kā ir un ļauj sev vēlēties, ļauj sev priecāties, atļauj sev dzīvot un būt. bez pretenzijām.