ai nu tā
jau kādu mēnesi, divus, nesazinos ne ar vienu, vispār, tikai tik daudz kā dzīvoklī un darbā

katrā cilvēkā ir kaut kāds "dzīvotdziņas mehānisms", kurš cilvēkus virza uz priekšu, liek darīt kaut kādas lietas, subjektīvi pozitīvas un tā

kamēr tas darbojas, tikmēr jau to nemani

un manī TAS ir nomiris, šoreiz pavisam

ēdu, dzeru, eju uz darbu, vakarā iedzeru miega zāles un aizmiegu, no rīta laicīgi esmu darbā, bet... neredzu jēgu; jēga jau nav nekas reāls, dzīves jēga ir ķīmiska reakcija smadzenēs, nekas vairāk, visiem ir dzīves jēga

... bet manās smadzenēs šī reakcija nenotiek. nav jēgas. totāls dzīves apnikums un bezjēdzība. kustos tikai pēc inerces.

varbūt tā tam arī ir jābūt. varbūt es esmu tie daži neveiksmīgie procenti statistikās, par kuriem parasti nerunā