Nākampirmdien jāiet uz darbu. Šausmas. Bet bišķi mazākas šausmas par naudas beigšanos.

Nu varbūt nebūs tik slikti. Kaut ko jaunu iemācīšos. Varbūt kāds iedvesmots entuziasts uz brīdi aizraus ar savām vīzijām. Birojos parasti ir silti un ir kafija ar cukuru.

Oriģināli bija jau jāsāk šopirmdien, bet izlūdzos atlikšanu par vienu nedēļu. Nebija jau jēgas to darīt īstenībā, neko jau šonedēļ tāpat nesadarīju un nesadarīšu vairs, jau ceturtdiena.

Šausmīgi nogurdina tā apziņa, ka jārūpējas par materiālām lietām, par naudu, par izdzīvošanu un ēšanu, mašīnām un elektrības un interneta rēķiniem... Man ir tik maz enerģijas.
Atlaist rokas un krist...

Izdarīt kaut ko konstruktīvu. Ak jā, šodien iešu uz attīstītāju tikšanos Functional Web focused 49th DevClub.lv Tickets, Thu, Nov 24, 2016 at 6:30 PM | Eventbrite, es pat nezinu, priekš kam. Varbūt neiet. Šajos mēnešos jau biju uz kādiem 4 vai 5 pasākumiem, startaptečhubismi un dev-lietas-visādas, vai tas man ko deva?

-----------------

Tie visi ir jautājumi. Kādas ir atbildes? Gribētos dzīvot abstraktā burbulī, dzidri zila kristāla kubā, kur nav nemiera un satraukuma, rūpju un rosības. Tā kā fiziskā līmenī šādu dzīvi man sev nav iespējams noorganizēt, tad ir otra iespēja: radīt to manā prātā, smadzenēs, manās attieksmēs pret dzīvi. Izolēt rūpes atsevišķos moduļos un veltīt tiem tikai tik daudz laika, cik minimāli nepieciešams. Izolēt, izdarīt kā nepatīkamu darbu, un pievērsties tam, kas patīk. Pievērsties nekam, tukšumam, dzidram debesszilumam kristāla skaidrībā un mierā.

-----------------

Starp citu, vairāki mani naidnieki (visniknākie) dzīvo manī pašā. Tos mazliet jau esmu iemācījies atšķirt no manis paša, to var izdarīt, tie ir saauguši ar mani, bet tie neesmu es. Kaut kas līdzīgs apziņas parazītiem no grāmatas.

bet nekā jau nav

tikai kaut kādas dzīvē nepielietojamas atmiņas, kaut kādas nelietderīgas reakcijas uz kairinātājiem

e

evo

evolūcijas strupceļš

es

kas es

priekš kam es

kāds darbs?

kāda dzīve?


lieciet mani miera
ā

jau kādu mēnesi, divus, nesazinos ne ar vienu, vispār, tikai tik daudz kā dzīvoklī un darbā

katrā cilvēkā ir kaut kāds "dzīvotdziņas mehānisms", kurš cilvēkus virza uz priekšu, liek darīt kaut kādas lietas, subjektīvi pozitīvas un tā

kamēr tas darbojas, tikmēr jau to nemani

un manī TAS ir nomiris, šoreiz pavisam

ēdu, dzeru, eju uz darbu, vakarā iedzeru miega zāles un aizmiegu, no rīta laicīgi esmu darbā, bet... neredzu jēgu; jēga jau nav nekas reāls, dzīves jēga ir ķīmiska reakcija smadzenēs, nekas vairāk, visiem ir dzīves jēga

... bet manās smadzenēs šī reakcija nenotiek. nav jēgas. totāls dzīves apnikums un bezjēdzība. kustos tikai pēc inerces.

varbūt tā tam arī ir jābūt. varbūt es esmu tie daži neveiksmīgie procenti statistikās, par kuriem parasti nerunā

besis, maita, no manis vēl joprojām neatstājas

atnācu no darba vietas (kur šodien biju atkal neproduktīvs, un tas jau sāk dažu labu satraukt) mājās, sēdēju istabā, skatījos Dilberta multenes un smēķēju cigareti pēc cigaretes

es darba vietās nekad neesmu spējis tikt pāri situācijai, kad esmu iekavējis darbus. gribētos vakarā visiem pateikt: ok džeki un meitenes, es pēdējās 3 dienās neesmu izdarījis gandrīz neko. varbūt aizmirstam šos sūdus un rīt sākam dzīvi no jauna? bet tā nesanāk, nepadarītie darbi vienmēr velkas kā sūdu maiss pie kājas piesiets līdzi, un tā tas sakrājas, indē manus rītus un dienas un vakarus un naktis, līdz darba vieta tiek zaudēta. neesmu jau naivs, pat ja visi akceptētu, ka ir sūdi un poxuj, sākam rīt no nulles, tāpat nekas nemainītos. tā arī dzīvoju (un vai tad tā ir dzīve!).

tā izskatās, ka drīz varēs mani apsveikt arī ar šīs darba vietas pakāšanu.

cigaretes beidzās, tagad iešu nopirkt vēl paciņu

nu un pēc tam paskriešos. varētu pirmo reizi šogad šortos un t-kreklā!

p.s. un nebija jau tā, ka man kāds kādreiz būtu prasījis: "ņu, es te tagad tev likteņa grāmatā ierakstīšu šo to, tātad — kas tu dzīvē gribi būt, čakls, mierīgs un jauks cilvēks, vai gluži pretēji — depresīvs lūzeris?", un es atbildētu "jā, jā, protams es gribu būt lūzeris un mocīties, tā šķiet tik jauka ideja".

Tā, esmu nomaksājis Mazcenas mobilo, līdz ar to mobilie izdevumi samazinās divkārt, yay. Tā ir labā ziņa. Dzīvē notiek labas lietas arī.

No darba gribas vemt. Šodien ierados plkst. 9:20, un gandrīz visu dienu vienkārši nāca vēmiens. Biju vēl arī neizgulējies. Jocīgi, iepriekšējā darba vietā man visu dienu gribējās lasīt internetus, šajā negribas un es nelasu viņus, bet toties šajā vietā gribas vemt. Pat nezinu, kas ir labāk/sliktāk. Varbūt vēmiens nāk no tā, ka no rīta ēdu pārslas ar pienu. Rīt neēdīšu. Cerams, ka būs labāk. Un vēl, šodien, pateicoties tam, ka visu dienu neizgulējies, droši vien spēšu pat aizmigt. Vakar lielāko daļu nakts biju nomodā, bezmiegs ir drausmīgs, neko nevar padarīt un pagulēt arī nevar, un arī nākošo dienu tas izposta — bezjēdzīgas ciešanas.

Vēl jāiztur 17 dienas. Cerams, ka rīt būšu izgulējies un vieglāk būs panest šo bezjēdzīgo absurdu — neputekļaino darbu, vieglo ikdienu un absolūtu cerības trūkumu, ka kļūs labāk.

Nedrīkst apvainoties uz dzīvi, par dzīvi jāpriecājas, varbūt par to tā atmetīs atkal kādu prieka kriksīti kādreiz, pēc tā tik izmisīgi alkstu :-)

Palasīju budisma pamatnostādnes, es domāju, ka tēze par vēlmju izraisītām ciešanām ir visnotaļ pareiza. Bet kā lai tiek vaļā no vēlmēm? Jo, ja man ir tik slikti, tad tas nozīmē, ka es dzīvoju nepareizi, un labāk nekļūs, kamēr nesākšu pareizu dzīvi. Eh. Instinktīvi jau liekas, ka vēlmes ir labas, ka tās vismaz kaut kā virza uz priekšu, bet te izrādās — nekā nebija, vēlmes ir kaitīgas. Esmu sapinies.

Gribētos kaut dažas dienas laimīgas saņemt avansā, lai atcerētos, ka vispār var būt labi. Esmu jau aizmirsis, kā tas ir, kad ir labi. Nav uz ko tiekties :-/

nē, es tagad neiešu pēc tonnām alkohola

iešu gulēt

jo, ja es ietu pēc šmigas, tā būtu vai nu piektdiena, vai arī mana pārismēnešu nepārtrauktas dzeršanas uz elli ceļojuma sākums