Piecēlos! Piecēlos! Piecēlos!!!
Šorīt pamodos pirms 5 no rīta, možs, izgulējies, laimīgs! Pavārtījos gultā, atnāca F., apgūlās man uz saules pinuma un sāka murrāt. Tāpēc pagulēju līdz 6:40, tad piecēlos, noskrēju 10 kilometrus. Saulīte spīd, debesis zilas, kokiem koši zaļas lapiņas, tik forši :-)

Ak, kā man patīk tā piecelties! Jau 2, 3 mēnešus katru dienu cēlos ap plkst. 10 vai 11, saņurcīts, nīgrs, nelaimīgs. Bet šorīt jautrs, mundrs, pirms modinātāja, laimīgs! Acīm redzot brīvdienas man nāca par labu, kaut arī kaut kādu speciālu atpūtu nemaz neveicu, tik vien kā divas reizes biju pie jūras un internetos lasīju tikai IMDB filmiņu aprakstus un cibas freidlisti, neko vairāk, atpūtināju smadzenes.

Ir tik lieliski apzināties, ka neesmu mūždien aizguļošais nekam nederīgais muļļa, bet gan laicīgi celošais derīgais sabiedrības dalībnieks, saprātīgi racionāls cilvēks, nevis dreboša būtne! Tātad man ir cerība — laicīgi ierasties darba vietā, laicīgi no tās doties mājās, pelnīt pietiekoši daudz naudas, veidot attiecības!