ieejas nav
Skatījos uz viņas bildēm feisbūkā un tā dīvainā sajūta ieslēdzās, ka "es gribētu būt ar viņu kopā tagad", tā instinktīvi, kaut prāts saprot, ka nevajag, nekas jau tāpat nesanāks; nečakarē viņu un sevi, tu nemāki svinēt dzimšanas dienas, atzīmēt jubilejas, dāvināt dāvanas, rīkot ballītes, iet ciemos un uzņemt ciemiņus, tu esi asociāls un bezjēdzīgs.

Skaista, skumji priecīga sajūta, tagad iešu iztīrīt zobus. Rīt būs atkal jauna diena, bet tagad ir 3 naktī un viss liekas tāds īpašs, lēns, jocīgs, dramatisks. Gribas uzkāpt, pasēdēt uz jumta, bet ir taču vēss un tumšs un jāguļ.

Un vispār saldumi ir pretīgi, no tiem pēc tam ir skāba sajūta mutē. Rīt brokastīs ēdīšu vārītus griķus un salātus =)

Bail iet gulēt. Jo es gribētu būt jau pamodies 7 no rīta un možs, izgulējies, bet reālitātē rīt es plkst. 11-tos izrāpošu no gultas aizgulējies un nelaimīgs, tā tas bija un būs, kamēr neatradīšu sev kādu mērķi, bet kāpēc man kaut kas jāmeklē, kāpēc viss nevarētu būt labi arī bez piepūlēm un vajadzēšanām un meklēšanām!!!!!

Bet nu neko. Ēst. Mazgāt traukus. Skūties. Mazgāties. Jāveic šīs darbības. Un viss būs labi, ja turpināšu veikt šīs ikdienišķās, bezjēdzīgās darbības. Viss ir labi.

Un vispār šī diena bija tik jauka, vakars silts, tāds silts, patīkams vējš pūta sejā, nu tik mur-mur-mur.