Lasīju cibu, savu cibu
Šovakar dzēru alu (3 bundžas) un lasīju pats savu cibu. Šajā piegājienā — no maija līdz 2. decembrim.

Tik dīvainīgi. It kā nenopietni, [it kā] dziļi, [it kā] nopietni, [it kā] pa jokam, [it kā] īsti, [it kā] rotaļīgi, ... Gan paši ieraksti (dažus drunken-pukstus pats pēc tam nemaz nebiju pārlasījis, vispār man ir tendence ierakstus nepārlasīt, iemetu tos kā zirņus slīpā renē, pēc tam labi ja uz pāris komentāriem pie tā ieraksta atbildu), gan jūsu komentāri (it kā biju visus lasījis, bet dažus dažreiz ātrumā vnk. tos pārskatīju mobilajā tālrunī un kaut kā nepievērsu uzmanību, neatbildēju).

Laikam nelasīšu manus [par 2011. gada 2. decembri] jaunākos ierakstus — jo svaigāki sūdi, jo vairāk smird, bet vecie sūdi ir kļuvuši par sterilu, dvēseles ziedošajiem augiem noderīgu kompostu.

Droši vien citiem mani ieraksti izsaka daudz mazāk nekā man, jo mani katrs ieraksts (ok, daži nē :-D) kā Ariadnes pavediens ievada tā brīža kontekstā un domāšanā... Kaut vai tas vasaras tvanīgi erotiskais, siltais pilsētas asfalts, es taču biju pat aizmirsis, kā tas ir...

P.S. Šogad ir bijuši vairāki lieliski [un dīvainīgi] notikumi, kurus tā arī neesmu aprakstījis [cibā]... kgan būtu bijis vērtīgi rēcīgi. Kaut vai, teiksim, Jāņi "Ķipos"; vai pirms tam — episki jumtu nost raujošā iepazīšanās ar zan (tāda intensīva diennakts padevās)! Un santech dzimenes ballīte un tās, hmm, afterpārtijs!

P.P.S. Par mani pašu runājot, par manu personisko attīstību šī gada laikā... ienāca prātā gudra vīra (George Santayana) teiciens: "Those
who cannot remember the past are condemned to repeat it." Tieši tāpēc ir tik svarīgi rakstīt dienasgrāmatas; jebkādā formā, kāpēc lai tā nebūtu ciba!?

P.P.P.S. Vispār, vēl visādas pārdomas virmo galvā... Uzjundītas atmiņas, uzvirmotas duļķes, uzvandīti zelta putekļi. Fakti — kā tagad izrādās, ļoti svarīgi, ķēdītes veidojoši, tikai tagad atskārsti! — kuri nav piefiksēti, kuri "dzīvo" tikai manā galvā.