Liela jubileja — vakar! Bija! Un par manu ikdienu.
Man ceturtdienā, vakar, 1. decembrī bija samērā liela jubileja. Jau 4 nedēļas — mēnesis! — kopš darba vietā darba laikā neskatos ar darbiem nesaistītus internetus (ilgāk par 15 — 20 minūtēm dienā). Kā man tas tā gadījās, par to kādreiz būs atsevišķs stāsts.

1. decembris ir iezīmīgs arī ar grupas "Unholy Satan" (čau, nistagms!) uzstāšanos Radio Naba tiešraidē (ne tikai audio, bet arī video ^_____^). Mani darba kolēģi arī atzinīgi novērtēja dziesmu "Latviju sātanam" :-D

Kārtējo reizi mēģināju iemācīties spēlēt zoli. Mans konteksts ir tāds, ka no kāršu spēlēm māku tikai "duraku", līdz ar to zoles pamatu pamatu iegaumēšana (kura kārts stiprāka par kuru, un otrā dimensija — par kuru vairāk punktus dod) prasa piepūli.

Ā un vēl man kaut kad pirms pāris nedēļām pieleca, ka esmu patiesībā brīvs — es drīkstu smieties savā nodabā, kad vien vēlos, varu dušā bļaut, — man ir tiesības to darīt! Tas notiek paralēli Unix lietu apguvei. Šodien, piemēram, pilnīgi ikdienišķi, bez spriedzes un domāšanas, aizturēm un skatīšanās manuāļos, uzrakstīju komandu "cp /x/y/z ~/backups/z$(date +%F_%T | tr :- .)" — x, y un z ir lietas, kas publiski nav jāzin. Un es vēl esmu pašā Unix lietu apgūšanas sākumā, akdies, cik vēl jauku atklājumu un atziņu man priekšā!

Esmu atzinis, ka esmu mirstīgs, ka varu pazust no šīs dzīves nejauši jebkurā brīdī, ka neko daudz šajā dzīvē nesasniegšu, tāpēc — kāpēc gan negūt prieku par sīkumiem? Zināt "date" komandas parametrus, nevis to, kas Latvijā šobrīd ir ministru prezidents (es to nezinu, un nevēlos zināt) un pārējās muļķības, kuras sauc par "ziņām"; iemācīties tēvreizi no galvas — bez jebkāda sakara ar reliģijām; kliegt un skaļi smieties, kad to vēlos!

Es neesmu intelektuālis, es esmu parasts, primitīvs, garlaicīgs strādnieks — profesiju sauc "programmētājs", bet tam nav nozīmes — , un mani tas apmierina.

Un vēl es katru vakaru dzeru. 2, 3, 6 aliņus. Tos, kuriem Rimi un Maximā ir atlaide. Pa Ls 0,39. Tik daudz, lai varētu momentāli aizmigt. Par laimi, tāda lieta kā bezmiegs, mani tagad apstaigā apkārt. Es vienkārši dzeru vakaros alu, līdz ļoti sanāk miegs, un tad atlūstu. Tad ceļos ap plkst. 11-tiem, vāru rīsus, ēdu tos ar šprotēm un sviestu, un jūtos laimīgs. Plkst. 12.30 (apmēram) dodos uz darbu, un līdz plkst. 20.30 (aptuveni) darba vietā strādāju. Pusdienās neeju. Kad sagribas ēst, iedzeru ingvera tēju no termosa, apēdu Hematogenu, vai nograužu kādu ābolu. Dažreiz sanāk padarīt vairāk, dažreiz mazāk, bet ... mana sirdsapziņa ir tīra. Un visi to redz, un, izskatās, novērtē. Neslēpju ne no viena, ka esmu tups, ka man daudz kas nesanāk, bet tomēr soli pa solim kustos uz priekšu, nevis lasu internetus un mēģinu tēlot baigi gudro. Vakaros gan, atnāku mājās, lasu internetus, dzeru alu, neko jēdzīgu nepadaru.

Man galīgi nav naudas — pietiek tikai ēdienam un īrei; drēbēm, ceļojumiem, jauniem datoriem un LSD televizoriem naudas nau — un, man šķiet, labi, ka tā. Jo, kad man bija 2x lielāki ienākumi, nekā tagad, naudu pakāsu kaut kur, neko neiekrāju, un finālā laimīgāks nejutos.

Man nav dzīves. Un es pamazām aprodu ar domu, ka nekad nebūs. Dzīvošu, kā māku, līdz atliekšos. Pamazām pieņemu šo domu.

Ir taču dzīvē prieki — forša mūziciņa pa radio un 3pm formātā, ēdiens, auksta ūdens duša, gulēšana siltā vannā un podkāsta Radio-T klausīšanās, debesis, lietus, sakopta kolhōza virtuve, paveikts uzdevums darbiņā; veselība — t.i., kad nekas nesāp!!!

Āmen.