sestdiena, viņa vispār bija?
Naktī nevarēju aizmigt, pussnaudā klausījos Radio Naba.

No rīta paskrēju.

Paēdu un aizgāju gulēt, tā ap plkst. 9.00. Īsti cieši negulēju, taču brīžiem nolūzu un piemigu.

Piecēlos ap plkst. 16.00. Aizgāju paēst, nopirku ziepes un zobu pastu.

Lasīju internetus. Kā parasti, tā, ka neko vairs neatceros, ka sāp galva, ka jūtos kā apreibis.

Noskatījos filmiņu Munich (2005). Patika.

Lasīju internetus.

Jūtos ļoti slikti, morāli, un arī fiziski vārgs un nespējīgs (pat seksu negribas), taču... it kā nav tās bezcerības sajūtas... it kā ir sajūta, ka pastāv iespēja...

Ka pastāv iespēja izbeigt lasīt internetus, pastāv iespēja atkal atgriezties pie loģiskas domāšanas un plānošanas, atsākt ziemā un pavasarī veiktos fiziskos vingrinājumus arī ķermeņa augšdaļai (hanteles un atspiešanās) un vidusdaļai (presītes), ka pastāv iespēja atrast darbiņu, kamēr vēl nav beigusies visa nauda...

Plkst. 4.00. Ielikšos gultā drīz. Bez cerībām uz miegu, bez cerībām rīt laicīgi pamosties. Laikam arī nevajag.

Rīt būs jauna diena... vai tā beigsies jautri un optimistiski, vai arī drūmi un bezcerīgi? Atkarīgs tikai no manis paša. Ir, ir izeja. Bet grūti, grūti izrāpties. Es tikai nesaprotu, kāpēc man visam jābūt tik grūti? Daba mazliet nokļūdījās, mani "programmējot"?