Zvanīt zvana vilku sniega klajums
Vārdu sakot, kā vienmēr — pizģec atnāca negaidot, kaut arī redzēt to varēja pa lielu gabalu.

Nē, nu nekas īpašs nau noticis.

Bet patiesībā... jūlija beigās, kad aizgāju no darba, man kaut kā bija domas un ilūzijas, ka viss nokārtosies pats no sevis (nu, tā bija jau no 1998. gada jau vairākas, daudzas reizes, kāpēc ne šoreiz, ne?). Yeah, right. Tagad, novembra sākumā, vēl joprojām bez darba (kuru īpaši nemeklēju, jo nau īsti skaidrs, kā īsti strādāt, kā īsti būt) manas domas sāk jau mazliet mainīties.

Ieskatīties spogulī, pašam seu acīs. Un padomāt. Šausmas.

— — —

Aizvakar redzēju sapni — ka esmu mežu ieskautā klajumā, sniegainā laukā. Ka sniegs ir dziļš. Ka tuvojas vakars, un līdz tumsai ir jānokļūst mājā, kas redzama kilometra attālumā, citādi mani saplosīs vilki, kuri gaida tumsu, lai uzbruktu. Un tad es brienu pa to sniegu, bet iešana nesokas viegli. Un spožo dienas sauli nomaina vakarpuses ēnas. Un vilki ik pa brīdim pavīd mežā. Un tad kļūst skaidrs, ka līdz tai mājai var arī nepaspēt. Riktīgi nobijos tajā sapnī.

Beigās tajā mājā tiku, tālāk sekoja kaut kāda vizināšanās ar skrejriteni, kuram ir tvaika dzinējs utt. utjpr.