Pagarināju īres līgumu un ieviesu divus milzīgus (nu, labi — palielus) grāmatplauktus. Tagad staigāju ap tiem kā teļš uz jauniem vārtiem.

Ārprātīgi gribas a) kaut ko mācīties/lasīt, b) kaut ko rakstīt, c) gulēt.

Vakar uz ielas garāmejot noklausīju frāzi no divu meiteņu (abas nenosakāmā vecumā ap 18-25)sarunas:
"...bet es gribu, lai viņš pats to saprot, nevis, lai es viņam to pasaku..."

Ha. Ha.

Un vēl — iekšēji sāku gandrīz gavilēt (ar domu: "ak tad tomēr igauņi neko daudz neatšķiras"), kad auklīte sāka stāstīt par pilsētas labāko bērnudārzu un potenciālām iespējām tur tikt ar aploksnes palīdzību. (Nav gan tā, ka es to taisos izmantot.)

Ņem, kuru grāmatu gribi, reālā dzīve ir citāda. Par igauņu valodas mācību grāmatu man ir dažas piezīmes / neatbildēti jautājumi:
* grāmatā "tētis" ir isa, bet meita, kad runā igauņu valodā, sauc mani par isi (un tā tas vārds tiek lietots dārziņā un pie auklītes);
* grāmatā "mazliet" ir natuke vai natukene; reālajā dzīvē, sekundes daļu pēc mutes aizvēršanas, manu natuke izlaboja par natukene.

u.t.j.pr.

Lai atsvērtu mūžīgo un visuresošo žēlošanos par laikapstākļiem, piezīmēšu, ka šobrīd mums te ir ideālais stāvoklis. Saulīte, mazliet virs 20 °C, pietiekami silts, lai dzīvi aizvadītu T-kreklā nesalstot, nav pārlieku karsts, lai svīstu kā cūka (nu, intensīvi minoties ar velo, arī to var panākt, bet arī ne tik daudz, lai to nevarētu kompensēt ar divām ūdens pudelēm). Vārdsakot, grūti noticēt, ka nav nekā, par ko varētu žēloties laikapstākļu sakarā.

Citās aktuālās ziņās — Kreipāna komentāri man nav pieejami, toties varu klausīties igauņu komentētājus. Vakar, kad spēlē pret Portugāli dāņi panāca izlīdzinājumu, iepriecināja komentētāju patiesā sajūsma, kliedzot "Kaks kaks!". Hehe.

Tuvojas brīdis, kad arī šeit sāku pazīt vai atpazīt visus, vai zināt kādu, kas pazīst kādu (kas pazīst kādu), vai satikt visādus pazīstami atpazīstamus cilvēkus.

Pēdējās dienās mani nodarbina doma, kas ir viena jauniete, kuru pēdējās dienās vairākkārt esmu uz ielas šur tur saticis, man šķiet, ka vienreiz pat sasveicinājāmies, bet nu nekādi nevaru atcerēties, kur viņu esmu redzējis vai saticis. Nav miera.

Vakar toties sēžu es tā savā nodabā āra kafejnīcā uz kādas ieliņas vecpilsētā, un pēkšņi garām paiet slavenais igaunis, kuram vienmēr tauriņš kaklasaites vietā. Aš pat pasveicināt nepaguvu aiz pārsteiguma.

ETV brokastu šovā viesojas kādi ārzemju mūziķi, un intervijā iesaistīts tulks — ja sākumā tā bija tipiska konsekutīvā tulkošana, kad runātājs mazliet parunā un tad dod vārdu tulkam, tad tagad tas ir nemanāmi pārgājis uz sinhrono tulkošanu, jo tie mūziķi nelaiž tulku pie vārda vai neļauj pabeigt, tad nu viņa vienkārši runā tiem pa virsu. Bet labi tika galā!

Pamodos pustrijos pēc sapņa, kur es vidusskolā, klases priekšā atbildu bioloģiju un stāvu tur klases priekšā, ģērbies tikai apakšbiksēs. Dabūju 9.

Un vispār...
Kaut kad ziemā bija runa par to, ka cibiņu armāda šai vasarā ieņems kādas kāzas, lai pasākumu pārņemtu savās rokās. Kāds atceras, par ko ir runa? helvetica?

Un vispār... #2
Sviesta Cibai šovasar 10 gadi ("Izveidots: 2002-07-22 17:15:11"). Ballīte?

(mako par to vēl neko nezina, bet kā būtu ar svinīgo pasākumu Vakarbuļļos 21. jūlijā?)

Starp citu, neapmaksāta reklāma:

30. jūnijā Tartu Dziesmusvētku estrādē notiks Popkooripidu (pop dziesmusvētki). Piedalās kopkoris un igauņu mūzikas zvaigznes, programmā igauņu popmūzika. Biļetes meklējiet Piletilevi kasēs.
Mājaslapa igauņu valodā.
Pasākuma lapa Feisbukā.

Ar iepriekšēju pieteikšanos ir iespējams sarunāt bezmaksas naktsmītnes pie pzrk vai citur.

Kāds mans draugs atsūtīja stāstu. Teica, ka esot domājis piedalīties fantastikas stāstu konkursā, bet beigās pārdomājis. Pats negribot to publicēt, bet es varot pārpublicēt savā cibā ar noteikumu, ka nepieminu viņa vārdu.

( ... tālāk ... )

Vispasaules bērnu aizsardzības dienas pasākumu apmeklēšanas rezultātā mums tagad virtuvē pie griestiem ir jauns aksesuārs — ar hēliju pildīts balons milzu falla formā.

Vakarnakti pavadīju tādā ekstrēmā noskaņā. Šodien par to domāju, ka cilvēka prāts to pat izbauda, nonākot lielās sāpēs, tiek bīdītas apziņas robežas (ē, push the boundaries). Vai arī es neesmu izgulējies, un tāpēc runāju tuftu.

Uznāca tādas zobusāpes, kādas sen nebija bijušas, nu tā, ka guli, guli gultā, mēģini aizmigt, un tad uznāk sāpju vilnis, kas liek pielekt kājās (bet tas jau nepalīdz), prātā nāca pārdomas, ka teiciens "pa sienām staigāt" likās tīri ticamas izcelsmes.

Ibumetīns pirmo reizi, ibumetīns otro reizi, kādā no sāpju viļņiem tupu uz virtuves grīdas tumsā un vēroju sevi, mēģinot novērtēt, vai paliek mazākas tās sāpes.

Čujs un ņuhs teica, ka jāgūglē telefonā "piparmētru tēja zobu sāpes" — esot īstā tēja. Tad nu brūvēju dzērienu, pa vidam patupot uz grīdas, lai pārlaistu kārtējo vilni.

Iedzēru tējiņu, laikam jau atlaida, citādi nebūtu aizmidzis. Pie beidzamās iesnaušanās manīju, ka gaismeņa aust.

Par radariem runājot, sestdien braucām mājās no koru festivāla, un pie kāda no radariem radās ideja kora kopbildei, autokolonnā nesoties garām radaram, visiem izliekušamies pa logu. Žēl, ka nevar uzreiz apskatīt, vai bilde ir izdevusies un vai fotografēšanās nav jāatkārto.

Skatos Eirovīziju ar novēlošanos (visu Eirovīzijas dalībnieku pleilisti jūtūbē) un domāju, nav nemaz tik slikti, un vispār Eiropai tāds visaptverošs pasākums ir vajadzīgs, lai Eiropa vairāk integrētos.

Rīt paņēmu brīvdienu, jāaizbrauc uz Pärnu koru festivālu. Tad no šovakar jau iedzēru alu un esmu visnotaļ iedomājies, ka arī Pērnavā būs jānodod pa bundžām, kaut kā jāatslābinās pēc šitām (shit'ām) darbadienām. Godavārds, brīvos brīžos jau domāju, ka jāmet pie malas šitā nodarbe, mani nervi to tur, bet šādās dienās esmu tā uzvilcies, ka nejauši sanāk, piem., sabārt meitu par to, ka pati nevelk nost kurpes (bet varbūt mazais cilvēkbērns vienkārši vēlas kaut ko darīt kopā ar tēti).

-Tētim nauda pazuda!
(...)
-Pazvani tētim un pasaki, ka tu to naudu paņēmi!

Kādā mazā stacijā pirms Brenguļiem iekāpa pusmūža pāris, apsēdās aiz manis un sāka risināt bazaru. Pa telefonu un savā starpā ("Kā tu runā?" un "Kam tu tagad zvani?"). Kādam no telefona sarunubiedriem (ar segvārdu Tētis) no maka pazuduši 20 Ls un mūsu varoņi tikuši apvainoti, ka viņi to naudu ņēmuši, un tad nu šie, pa vidam čaukstinot plastmasas pudeli un ejot tamburā uzpīpēt, risina situāciju, zvana kādam ar segvārdu Ričards, ar sociālās inženierijas paņēmieniem Ričardu pierunājot atzīties Tētim, ka viņš to naudu ņēmis, lai paši netiktu uzskatītu par vainīgiem.

Tas nu gan nebija šodienas plānos - piecpadsmit min. pirms vilciena atiešanas apstulbināti stāvēt pie sienas, kur vēl nesen bija bankomāts, bet tagad vienkārša un parasta siena. Kādu brīdi pārdomāju dzīvi, bet joprojām neatkāpos no pārliecības, ka esmu pie pilnas saprašanas un bankomāta [kādreizējo] esamību neesmu izdomājis. Būtu kaut zīmīti atstājuši.

Atpakaļ uz centru iet vairs nebija laika, tad nu gāju uz vilcienu, skaitot skaidro naudu un apsverot, cik tālu varu par to aizbraukt un ko es darīšu Valgā/Valkā un kā es tikšu uz Rīgu no turienes. (Vakar iedzēris alu, jau biju nonācis pie idejas, ka varētu stopēt; šorīt tas jauneklīgais trakulīgums ir jau gandrīz pārgājis.)

Bet nu manu dienu izglāba praksē pārbaudītā bauma, ka igauņu vilcienos pie konduktores var norēķināties ar bankas karti. Väga tore!

Kamēr sēdēju ēdnīcā un darīju to, ko pienākas darīt ēdnīcās, aiz loga sākās pērkona negaiss. Domās novērtēju savu alternatīvo attapību, izdomājot a) braukt pusdienās ar velo pirms lietus, b) pirms tam noņemt bērnu sēdeklīti, kas kalpo par dabisku dubļusargu.

Kamēr stāvēju zem pie-veikala nojumes un apcerēju pasaules lietu kārtību, pie reizes kalkulējot kopsakarību starp konkrētā brīža lietus intensitāti un potenciālo izmirkšanas briesmu līmeni, no veikala iznāca maza auguma dzērājs un turpat pie durvīm uztaisīja fontānu no alus bundžas, aplejot sevi ar alus putām. Acīmredzami neapmierināts viņš pagāja dažus soļus tālāk, lai pret atkritumu konteinera metāla konstrukciju padauzītu vainīgo bundžu, iespējams, lai bundžas konstrukcijā uztaisītu caurumu, pa kuru izdabūt ārā alu, bet tā rezultātā viņš radīja vēl lielāku alus fontānu un vēl vairāk sevi aplaistīja ar jauki smaržojošo dzērienu. Bundža tā arī tur palika, nomesta zemē, sadauzīta līka, neizdzerta.

Bet es braucu mājās. Apmēram pusceļā atmiņā nāca vēžošanas piedzīvojums bērnībā. Toreiz mazliet līņāja un mēs bradājām pa un gar mazu upīti, pa lietu un slapjām nātru audzēm. Pēc kāda laika biju tik izmircis, ka biju kļuvis par organisku dabas sastāvdaļu, tāds vispārējs simtsprocentīgs slapjums, ka dažas piles šurp vai turp neko vairs nespēja mainīt.

Vispār jau forši. Galvenais, ka labi paēdu. :)