Kamēr sēdēju ēdnīcā un darīju to, ko pienākas darīt ēdnīcās, aiz loga sākās pērkona negaiss. Domās novērtēju savu alternatīvo attapību, izdomājot a) braukt pusdienās ar velo pirms lietus, b) pirms tam noņemt bērnu sēdeklīti, kas kalpo par dabisku dubļusargu.

Kamēr stāvēju zem pie-veikala nojumes un apcerēju pasaules lietu kārtību, pie reizes kalkulējot kopsakarību starp konkrētā brīža lietus intensitāti un potenciālo izmirkšanas briesmu līmeni, no veikala iznāca maza auguma dzērājs un turpat pie durvīm uztaisīja fontānu no alus bundžas, aplejot sevi ar alus putām. Acīmredzami neapmierināts viņš pagāja dažus soļus tālāk, lai pret atkritumu konteinera metāla konstrukciju padauzītu vainīgo bundžu, iespējams, lai bundžas konstrukcijā uztaisītu caurumu, pa kuru izdabūt ārā alu, bet tā rezultātā viņš radīja vēl lielāku alus fontānu un vēl vairāk sevi aplaistīja ar jauki smaržojošo dzērienu. Bundža tā arī tur palika, nomesta zemē, sadauzīta līka, neizdzerta.

Bet es braucu mājās. Apmēram pusceļā atmiņā nāca vēžošanas piedzīvojums bērnībā. Toreiz mazliet līņāja un mēs bradājām pa un gar mazu upīti, pa lietu un slapjām nātru audzēm. Pēc kāda laika biju tik izmircis, ka biju kļuvis par organisku dabas sastāvdaļu, tāds vispārējs simtsprocentīgs slapjums, ka dažas piles šurp vai turp neko vairs nespēja mainīt.

Vispār jau forši. Galvenais, ka labi paēdu. :)