Pēdējā laikā kaut kāds nemiers, lai gan pavisam pēdējā laikā ir mazliet labāka sajūta nekā, teiksim, pirms dažām nedēļām, kad bija reāli drūmi iekšā. Tagad kaut kā lietas virzās uz priekšu, pats kaut ko čubinos un ģenerēju idejas, un apkārtējie apstākļi arī attīstās. Zinu, ka šitik abstraktas piezīmes nelasās, bet man to vajadzēja pierakstīt.

Patērēju sūri grūti pelnīto naudiņu, pasūtīju kaut kādus random štruntus no amazones. Telefona lādētāja vadu striķa paskatā, telefonam arī vāciņus no ādas / statīvu video vērošanai, un un un, kaut kādu lasāmvielu sevis izglītošanai. Pamazām čubinos ar saviem pasaules iekarošanas plāniem, lai nebūtu visu laiku pašam jāfrīlanso, lai gan tagad beidzot, ar visu savu pieredzi, beidzot sāk nākt kaut kādi augļi un sāk rasties sajūta, ka, šitā turpinot, varētu arī nostabilizēt dzīvi. Kas uzreiz arī uzlabo iekšējo mikroklimatu vienpersoniskajā “uzņēmumā”, bet pamazām jau briest arī domas, kā šo kolektīvu paplašināt.

Ziņas no autodroma. Mans šoseju kuģis ir beidzot sasniedzis nirvānu. Maija beigās bija pirmie zvani, kad pirmo reizi tehniskā apskate to izbrāķēja, sak', pārāk neekoloģisks tas dzelzs rumaks, un vispār – nomainiet to priekšējo stiklu beidzot, es jau pirms gada jums teicu, ka nevar braukt ar tādu mega plaisu vadītāja redzes laukā (es jau biju pieradis, bet nu), kaut ko tur vēl par rūsēšanu piemetināja, bet nu tad jūnijā es paciemojos pie meistara, kurš tur pabakstījās-pabakstījās, beigās pateica verdiktu, ka to atgāzu izmešu problēmu pa lēto nevarēs atrisināt un principā ar to arī šis jautājums tika izsmelts. Vienkārši vairs neatmaksājas remontēt, un man tagad ir skaidrs pamatojums, ka beidzot ir laiks no tā auto atbrīvoties. Vēl gan viņš te stāv pagalmā un aizsedz sauli zālājam zem tā. Darīšanas vaina.

Tā nu tagad intensīvāk pārvietošos ar velo, par ko jau pašam arī prieks. Klusībā plānoju, ka vajadzētu augustā izveikt atkal kādu garāku izbraucienu ar velo uz nedēļu vai divām, esmu diezgan stingri apņēmies neplānot maršrutu, bet braukt, kur acis rāda, un pat apsveru domu, ka varētu brauciena sākumpunktu randomizēt, teiksim, aizbraucot uz Rīgas centrālo dzelzceļa staciju un tad sēsties pirmajā reisā un braukt līdz gala stacijai, lai kurā virzienā un lai cik tālu tas ar būtu (ja vien tur nevajag kādu speciālu atļauju/vīzu. Nesen man gan kaut kāds ceļotājs iebakstīja [man] pārsteidzošu informāciju, ka Baltkrievijā kaut kādā (pierobežas?) dabas parkā varot iebraukt bez vīzas. Tas varētu būt incanti!