Man ir tāds pats vārds un uzvārds kā manam tēvam. Pagājušajā gadsimtā, kad dzīvoju pie vecākiem un mājās bija tikai stacionārais tālrunis (1 gab.), tad diezgan bieži bija ņemtne ar vārdiem, it sevišķi manos pusaudža gados. Zvanīja telefons un tad, ja jautāja pēc [mana vārda], tad – ja vien runātājs nebija tūlītēji atpazīstams pēc balss vai pats nebija priekšāstādījies – tad notika identifikācijas process ar uzvedinošiem jautājumiem: jaunāko vai vecāko?

Nāca jauni laiki, visiem pamazām ieviesās mobilie tālruņi ar numura noteicējiem un pats nedzīvoju pie vecākiem, līdz ar to šāda veida neērtības kļuva diezgan retas un diezgan tolerējamas. Reizēm kaut kādi pasta sūtījumi vēl rada neskaidrības, bet nu tas tā.

Ā, nu ērtība ir bijusi tāda, ka automašīnu aizdošana ir diezgan vienkārša, jo uz tehniskās pases ir tas pats vārds (jā, jā, problēmu gadījumā gan jau apdrošinātāji tomēr piekasītos, ka nav tā pati persona – laimīgā kārtā mums ir atšķirīgi personas kodi!).

Kad biju jauns un skaists zīmulis, draugu priekšā zīmējos, kad viņi atnāca pie mums ciemos un ne bez humoristiska lepnuma norādīju uz mājas numura plāksnīti, kur kā īpašnieks norādīts [V. Uzvārds].

Kāzuss bija pirms gada vai diviem (kurš vispār spēj izsekot, cik ātri tas laiks skrien?!), kad aizgāju uz Stomatoloģijas institūtu un zem narkozes kaut ko diskutēju ar zobārsti un ar acs kaktiņu pētīju rentgena bildi viņas datora ekrānā, līdz vienbrīd ekrāna stūrī atpazinu ciparu kombināciju, kas bija tēva personas kods nevis manējais! Zobārste gan dievojās, ka tā tik tiešām esot mana rentgena bilde, bet nu heh. (Žests)

Ziemassvētkos risinājums parasti ir tāds, ka mana mamma uz dāvanu birkām raksta “Vārds jun.” un “Vārds sen.”, nu jau vairs neatceros, ko rakstīja vecvecāki. :( Bet visādi citādi daudzi radi mani joprojām sauc pamazināmā vārdā, kas spurainā pusaudža vecumā bija aizvainojoši, tagad vienkārši amizanti bērnu klātbūtnē. :)

Apmēram ar līdzīgiem apsvērumiem savulaik izvairījos reģistrēt sev e-pasta kontu ar tipisko vards.uzvards@gmail.com un nu jau vairāk kā 10 gadus biju pieradis dzīvot ar Gmail kontu, kas nav vārds.uzvārds, jo es taču esmu īpašs! Special snowflake™!

Šī gada sākumā sāku jaunu, skaistu, dzīvi, atkal gāju prom no darba un sāku apsvērt domu, ka jāievieš tomēr sev e-pasts tāds kā visiem, lai izskatās profesionālāk. Tā kā vārds.uzvārds@gmail.com bija nonācis tēva rīcībā, man tagad "oficiālais" e-pasts ir vārds.uzvārds@outlook.com (jipī!), kas gan ir radījis jau virkni pārpratumu (bū!), jo šajā valstī angļu valodas zināšanu vidējais līmenis tomēr ir diezgan viduvējs un jau pāris reizes ir gadījies, ka neesmu saņēmis e-pastu, jo cilvēki nezina, kā raksta “Outlook”, eh.

Bet stāsta kulminācija un iemesls, kāpēc par to visu aizdomājos tieši šodien – es beidzot pats uzprasījos. Pirku autobusa biļetes internetā, kaut ko tur nomudrījos (nepareizu atlaižu kodu ievadīju vai tml.), atcēlu biļeti, pirku vēlreiz, un, tur šurpu turpu klikšķinoties, iedomājos, ka Gmail e-pasta vietā jāraksta tomēr Outlook.com e-pasts. Kliketī-klik, biļete ir nopirkta, un tad tik ievēroju, ka biju nomainījis tikai daļu no e-pasta adreses, vārdsakot, biļetes nejauši nosūtīju tēvam uz e-pastu. Ticiet vai ne, bet pa visiem šiem gadiem pārlieku bieži tā nav gadījies.

Nav jau nekas būtisks, nav tā, ka būtu kāda komunikācijas problēma vai es tagad savu dārgo biļeti nevarētu dabūt. Nav tā kā tam ungāram Milošam, kuram ir kaut kāds līdzīgs e-pasts kā man un nekādi nevaru izdomāt, kāds tieši – pāris reizes gadā man pienāk kaut kādi meili, kas adresēti tam ungāram, un tad es ar lielu interesi un Google Translate pētu, ko tas ungārs atkal sastrādājis. Vienlaik man nāca kaut kādi automašīnas apdrošināšanas piedāvājumi, bet pēdējās ziņas no Ungārijas bija tagad Phjenčhjanas olimpisko spēļu laikā, kad man sāka pienākt kaut kādi laiku grafiki – noprotu, ka mans ungārs ir vai nu sācis nodarboties ar sporta žurnālistiku vai sporta totalizatoru vērošanu, viņam (vai viņai) bija iedalīti kaut kādi laiki, kad viņam (vai viņai) bija jāpievēršas konkrētam sporta veidam/sacensībām.

Nu labi, bet pēdējais šanī visā sakarā – unpija iedvesmots, nesen devos uz periodika.lv palasīties vecās avīzes un uzgāju vēl vienu radagabalu ar tādu pašu vārdu uzvārdu kā man (un manam tēvam), lai gan “oficiālajos” radurakstos neviens (!) cits tāds nefigurē: tālajā 1926. gadā pagasta tiesa “dara zinamu”, ka pārdos atklātā vairāksolīšanā mirušā [vārds uzvārds] “kustamu mantu sastāvošu no: zirga, govīm, labības, kartupeļiem, lauksaimniecības rīkiem un cita.” Nešaubīgi, ka tas ir mūsu radagabals, jo vairāksolīšanas vieta noteikta zināmā lauku pagasta lauku mājās, kas pēc nosaukuma ir mana uzvārda izcelsmes vieta. (Mūsdienās tās ir aizaugušas drupas man nezināmā īpašumā.)

Būs jāizdrukā lietiskais pierādījums un nākamajā radu saietā jāiet tirdīt dzīvi palikušie vecākās paaudzes radi.