Nu jau ir tas brīdis, kad bez cibas vairs nekā. Tu saproti, ka arī pēc pieciem, desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem (jā, ja tā padomā, man ir iespēja nodzīvot vēl vismaz piecdesmit gadu — ja vien nesataisīšu kādus sūdus) es varēšu skatīties atpakaļ un analizēt savu dzīvi tolaik, tajos agrīnajos jaunības gados, un atcerēties, kā es tolaik iepazinos ar cilvēkiem cibā, kā es pavadīju studiju gadus cibā, kā es gāju uz randiņiem, kā es gāju uz tusiņiem, kā es atkal iepazinos ar cilvēkiem, kā es to un kā es šito, kā es vienubrīd pat dzīvoju kopā ar veselu baru cibiņu (nu labi, labi, bet nu tā jau gandrīz arī ir – divi ir daudz, trīs ir bars), kā es atkal tā un šitā. Un tad jau pamazām aug nākamā paaudze. Nez, ko viņi par to domās?

Es paceļu glāzi par jums, mani dārgie cibiņi!



Atvainojiet, ka es te tik reti parādos, man tāds intensīvs darbs...