Šodien tāds mazliet skumjš novērojums, kas saistīts ar to, ka dzīvoju blakus sociālajai mājai. Ikdienā šis apstāklis izpaužas tā, ka te sastopami dažādi dīvaini cilvēki, visādās diennakts stundās iereibuši cilvēki, diedelnieki un bijušie zeki, un citi dzīves pabērni, bet kopumā viss ir mierīgi, pa reizei gadās, ka policija atved kādu mājas iemītnieku, kurš kaut kur pilsētā ir ālējies, pa reizei gadās, ka tajos simts metros, kas mums jāiet līdz bērnudārzam, uzrodas kāds runīgais igaunis, kuram kaut ko atkal vajag. Bet citādi — tik tiešām ir tik mierīgi, ka te pat durvis varētu neslēgt.

Šodien toties — pa dienu paņēmu mazu pārtraukumu, savā virtuvē kaut ko taisu sev apēdamu, pēkšņi izdzirdu klusinātu mūziku. "Dīvaini," padomāju, jo datorā tobrīd neko neklausījos, televizors izslēgts, radio arī. Meklēju mūzikas avotu, līdz sapratu, ka tā nāk no aizvērtā loga, no ielas, un ieklausījos, ka tā ir a capella mūzika, tb vienkārši dziedāšana, bet muzikāla dziedāšana, nevis troksnis ar cilvēka balss elementiem. Aiz mana loga ielas vidū stāvēja viens no zināmajiem sociālās mājas iemītniekiem un dziedāja neredzamai publikai, pa brīdim tos uzrunājot. Skaista, baritona balss, bet saskumu, jo šis kadrs man jau bija "pazīstams" kā viens no pilsētas dīvaiņiem / diedelniekiem vecpilsētā. Reiz man nācās vērsties pret viņu ar visiem dusmīgajiem igauņu valodas vārdiem, ko tobrīd zināju, jo todien (vasarā) ēdu pusdienas kādā āra kafejnīcā un, kamēr uz brīdi biju atgājis no galda, viņš garāmejot paguva pagrābties no manas porcijas.

Šodien toties saskumu, ka tāds talants pavada savas dienas, klaiņojot pa pilsētu, diedelējot naudu un klusās šķērsielās uzdziedot neredzamai publikai.