Es jau esmu pieminējis, ka vietējās diasporas "būšanas" man reizēm atgādina tādu kā seno laiku koloniju. Vakardienas valsts svētku pasākums šo iespaidu ļoti paspilgtināja. Turpmākais ir pa daļai alternatīvā vēsture, pa daļai vakardienas iespaidi.

Ir padsmitais gadsimts, latvieši ir nodibinājuši savu valsti [Latvijā] kādus dažus simtus gadu par ātru, bet tāda saujiņa latviešu iekārtojas Jaunajā pasaulē tālu no dzimtenes. Katram ir savas darīšanas, un diez cik bieži tie netiekas, bet vismaz reizi gadā tie sanāk kopā latviešu garnizona ģenerāļa mājā, lai atzīmētu dzimtenes svētkus. Māja būvēta tādā (arī mūsdienu skatījumā) koloniālā stilā, ar kolonnām, apkārt no akmeņiem būvēta sēta, ar stiklotu verandu. Un, starp citu, lai arī darbība notiek tālu no dzimtenes, ģenerāļa ģimene dzīvo uz tālās Rīgas vārdā nosauktas ielas.

Uz valsts svētkiem tātad tiekas liela daļa no tuvējā apriņķī mītošajiem latviešiem, lieli un mazi. Daži nodarbojas ar darījumiem, daži jau sajaukušies ar vietējiem un runā svešā mēlē, daži mācās svešatnē citu tautu dibinātā universitātē, tomēr ļoti liela daļa no latviešiem ir garnizona karavīri, kuri ļoti punktuāli ierodas 18:30, kā norunāts, un pieklājīgi atvadās visi reizē akurāt pulksten 22:00.

Starp karavīriem ir arī kāds sirms un bārdains vīrs, kas, šķiet, piedzīvojis dažādus laikus. Stāsta par čangaļiem un čiuļiem tālajā dzimtenē, par dienēšanu Latvijas piekrastē pie noslēgtajiem lībiešiem, kas varbūt pusstundu stāvēs uz ielas runājoties ar kaimiņu un turot klēpī ābolus, tomēr pat neiedomāsies ne uzcienāt, ne uzaicināt iekšā; turpretī Latgalē tantiņas aicinās iekšā uz kafeju pat nejauši garām ejošus patruļas kareivjus. Un stāsta, kādi nez būtu pigori, ja Kolkā ierastos latgaļi un kā šie varētu mēģināt saprasties. Sirmais bārdainais vīrs tik runā un runā, bet visi karavīri (lai arī šajos svētkos nav formastērpos).

Pasākums kopā tāds diezgan neformāls, reti kurš runā par lietu (kāpēc vispār savākušies, vai kāpēc tiek svinēti konkrētie valsts svētki), visi pa maziem pulciņiem sadalījušies dzen tuftu par visu ko — bērnudārziem svešatnē, karavīru piedzīvojumiem, hokeja rezultātiem, Gruzijas karu, latviešu biedrības tapšanas progresu, latviešu kora (jēgpilno?) darbību un citiem tikpat eksitenciāliem jautājumiem. Nav arī nevienas svinīgās runas, tikai visi automātiski pieklusina balsis un ieklausās, kad runā ģenerālis.

Kad pulksten 22:00 punktuāli karavīri ir izsoļojuši pa durvīm, mazliet haotiskie laji saprot, ka arī tā kā pienākas doties prom no ģenerāļa mājas, bet žēlām acīm noskatās uz pašu sanestajām alus bundžām — lajiem jau kauna nav, krāmē tik somā iekšā bundžas, uzprasoties pat vienu sasmērēto sviestmaižu plāti paķert līdzi. Pēc tam, tādi viegli apskurbuši, saprata gan, ka ir kā tādi [cenzēts kādas tautības nosaukums], kas no viesībām aiziet vairāk apkrāvušies nekā bija atnākuši. Bet ko padarīsi — tāda dzīve!

Atgriežoties realitātē... ai, nespēju atgriezties realitātē! Esmu apskrubis, khe, apskurbis kā dulla muša! Neprasiet man, ko es darīju šodien. Nē, paprasiet gan!