Kāds mans draugs atsūtīja stāstu. Teica, ka esot domājis piedalīties fantastikas stāstu konkursā, bet beigās pārdomājis. Pats negribot to publicēt, bet es varot pārpublicēt savā cibā ar noteikumu, ka nepieminu viņa vārdu.

----------

Nespēju klusēt vairs. Šis piedzīvojums tā lēnām un nemanāmi tomēr atstājis pēdas, un man par to ir jāpastāsta, lai gan nezinu, kā to tā delikāti izklāstīt. Bet nākas mēģināt (pirmo piegājienu vakar uzrakstīju, saburzīju un izmetu, redzēs, kā veiksies šoreiz).

Bija tā. To meiteni (jauno sievieti) pazīstu nepilnu gadu, bet tikai nesen sanāca iepazīt tuvāk. (Joprojām domāju, vai tā bija nejaušība, vai kas cits.)

Kādā pasākumā, kad visi citi bija aizgājuši gulēt, aizklīdām pa naksnīgo pilsētu. Bārs, naktsklubs, diennakts ēstuve, mājupceļš gar upes malu dziesmotas improvizācijas pavadījumā (tad seko pāris stundas miega katram savā viesnīcas numuriņā), kam seko miegains rīts brokastnīcā un pļāpāšana upes malā, mērcējot basās kājas vēsajā upē. Jaunas skaistas draudzības sākums? Ne gluži, bet neaizsteigsimies notikumiem pa priekšu.

Pēc dažām dienām visi ir atgriezušies pie civilizācijas un ikdienas, kad jaunā skaistā draudzība tiek attīstīta čatā darbadienas starplaikos un naksnīgā atmosfērā katram savā pilsētas galā.

Kādu dienu seko arī tāds mazliet neveikls randiņš, kas noslēdzas bez milzu panākumiem.

Bet interesantākās un vienlaikus mulsinošākās sarunas risinās čatā, kur pamīšus dažādās valodās tiek risinātas šķietami nesakarīgas sarunas, un pa laikam tajās tiek pieminētas citas personas, no kurām vismaz dažas (godīgi sakot, nezinu cik, varbūt visas pieminētās) ir mirušas. Pa laikam tiek vārdā nosaukts kāds cilvēks, kuru mēs šajā stāstā sauksim par Indriķi un par kuru man ļoti ilgi netop skaidrs, kas viņš ir.

Lūk, šādā kontekstā sāk parādīties pirmās savdabīgās dīvainības, piemēram, es tieku apsaukts pusvārdā, viņa tagad runājot ar Indriķi.

Neliela atkāpe. Vēlos uzsvērt, ka šis ir izdomāts stāsts, jebkuras sakritības ar reālām vai sirreālām personām/situācijām ir nejaušas.

Sarunas reizēm man šķiet pārsteidzoši familiāras. Sākoties "čata periodam", jau no pirmās dienas viņa savā valodā saka man, ka mīl mani, kas man liekas totāli pārsteidzoši un es uz to neko neatbildu.

Vairākas reizes jautāju viņai, kas ir Indriķis, bet viņa parasti neko uz to neatbildēja, tikai turpināja čivināt par visvisādām tēmām.

Tai dienā, kad piedzīvojums sasniedza kulmināciju un šķietamo atrisinājumu, viņa man raksta, ka esot izsalkusi, mājās tikai maize un ūdens, naudas nav. Es saku - brauc pie manis, man mājās ir pārtika, tikai pašam nav laika gatavot. Viņa tā kā uz brīdi izklausās, ka ir ar mieru, tikai saka - tas būšot tā neveikli, jo īpaši attiecībā uz Indriķi.

Prasu jau kuro reizi, kas ir Indriķis. Pēc nelielas pauzes viņa šķietami atveras, un saka - es taču tev jau neskaitāmas reizes esmu stāstījusi, ka Indriķis ir Vīrietis, kuru es bezgalīgi mīlu un ar kuru es kādreiz saderināšos, tikai tagad mēs nevaram būt kopā.

Es sapīku. Nerunājot par to, ka šī jaunā skaistā draudzība, kurai es pats sāku pamazām noticēt un atvērties, kā izrādās, ir kaķim zem astes, man sāka rasties aizdomas, ka šai meitenei ir kādas nopietnas problēmas.

Ja iepriekš man bija aizdomas, ka viņa pīpē zālīti vai kā citādi apreibinās (bet smalkjūtīgi neko par to nejautāju), tad tagad pamazām pārliecinājos, ka tās ir citas nopietnas garīgas problēmas.

Turpināju iztaujāt par Indriķi, prasot, kāds tam sakars ar mani. Un pēkšņi viņa itin kā pamostas. Viņai esot licies, ka viņa caur mani runājot ar Indriķi. It sevišķi brīžos, kad runāju viņas valodā, jo es taču tik labi runājot.

Pār mani nāca zināma apskaidrība. Viņa iepriekš bija čatā mani nosaukusi arī par tēti, lai gan zināju, ka viņas tēvs bija miris. Viņa bija pieminējusi, ka manā fotogrāfijā (tiešām? no kurienes viņai mana fotogrāfija?), manās acīs viņa redzējusi Indriķi. Pēkšņi vairs nebiju pārliecināts, cik reāla un cik dzīva bija vecmāmiņa, kas esot viņu apciemojusi pirms dažām dienām.

Sarunas turpinājumā, kad viņa likās nākusi pie prāta, atsūtīja man Indriķa e-pasta adresi, lūdza, vai es varētu viņam pārsūtīt viņas ziņas (es pat nemēģināju precizēt, ko viņa ar to domāja), es atteicos, teicu, ka nevēlos būt šai lomā starp viņu un Indriķi. Viņa to saprotot. Teica, ka viņa esot kā nohipnotizēta. Teicu - lūdzu, tiec ārā no tās hipnozes. Atvadījāmies. Es ieslēdzu opciju, ka viņa vairs nevar man sūtīt čata ziņas.

Sēdēju pie datora ekrāna, kurā vēl joprojām bija redzama Indriķa e-pasta adrese, izcelta no pārējā teksta ar parasto zilo krāsu un pasvītrojumu (un rēgojas man acīs joprojām). Ierakstīju meklētājā viņa niku, kaut kādu Indriķi atradu, bet sava veselā saprāta saglabāšanai pieņēmu, ka tas nav īstais Indriķis.

Aizrakstīt meilu tam Indriķim? Labāk ne. Ja nu neviens neatbild? Nez, viņš ir vēl dzīvs?

Nu jau pagājušas kādas dienas kopš pēdējās sarunas ar viņu. Sarunas noslēgumā, kad viņai bija izdevies paskatīties uz sevi no malas, viņa jautāja man, ko darīt - varbūt viņai meklēt palīdzību pie speciālista? Jautāju - vai viņa to var pārrunāt ar savu labāko draugu? Kas ir viņas labākais draugs? Teicu - es taču viņu gandrīz nemaz nepazīstu. Atbildēja - viņai nav draugu, viņa ir pats sev labākais draugs, runājoties ar sevi.

Joprojām esmu viņu nobloķējis čatā, bet šīs dienas pavadu eksistenciālās pārdomās. Cik normāls es esmu? Cik normāli mēs esam šai sabiedrībā? Kas ir atskaites punkts, pret kuru tiek nomērīta normālība?

Varbūt atgriezties pie sarunām ar viņu? Vai esmu atbildīgs par to, ko pieradinu? Vai man vajadzētu viņai palīdzēt "tikt ārā no hipnozes"? Kas notiktu, ja izrādītos, ka viņai ir arī suicidālas tieksmes? Vai man ir vainas apziņa?