Vakarnakti pavadīju tādā ekstrēmā noskaņā. Šodien par to domāju, ka cilvēka prāts to pat izbauda, nonākot lielās sāpēs, tiek bīdītas apziņas robežas (ē, push the boundaries). Vai arī es neesmu izgulējies, un tāpēc runāju tuftu.

Uznāca tādas zobusāpes, kādas sen nebija bijušas, nu tā, ka guli, guli gultā, mēģini aizmigt, un tad uznāk sāpju vilnis, kas liek pielekt kājās (bet tas jau nepalīdz), prātā nāca pārdomas, ka teiciens "pa sienām staigāt" likās tīri ticamas izcelsmes.

Ibumetīns pirmo reizi, ibumetīns otro reizi, kādā no sāpju viļņiem tupu uz virtuves grīdas tumsā un vēroju sevi, mēģinot novērtēt, vai paliek mazākas tās sāpes.

Čujs un ņuhs teica, ka jāgūglē telefonā "piparmētru tēja zobu sāpes" — esot īstā tēja. Tad nu brūvēju dzērienu, pa vidam patupot uz grīdas, lai pārlaistu kārtējo vilni.

Iedzēru tējiņu, laikam jau atlaida, citādi nebūtu aizmidzis. Pie beidzamās iesnaušanās manīju, ka gaismeņa aust.