Sat, Jan. 7th, 2012, 03:01 pm
ieraksta tagi: sapņi, atmiņas, Latvija, filmas

Pēdējos gados esmu piefiksējis, ka vai nu a) reti sapņoju, vai arī b) reti atceros sapņus. Šonakt tātad viens no a) retajiem sapņiem, kuru b) atceros. (Mēģinu saskatīt jēgu un loģiku tai teikumā, bet laikam neiespringšu.)

Dziedāju Latvijas himnu un biju tik aizgrābts, ka man asaras bira pār vaigiem un brīžiem lūza balss. (Tagad es esmu aizkustināts par šo savu izpausmi.) Un notika tas kādā krustojumā manā dzimtajā rajonā. Krustojums ir ievērojams ar to, ka tur bieži notiek avārijas un tur blakus atrodas bārs, kur norisinājušies daži labi manas dzīves pavērsiena punkti. (Vai punkti var noritēt?)

Tagad es mēģināšu atrast kādu vidēji labu līdz sūdīgu filmu (bet, kas paradoksāli, tādu, kas man varētu nedaudz patikt, lai izvilktu līdz beigām). Lieku "cerības", ka Rise of the Planet of the Apes nebūs pārāk laba. Sucker Punch varētu man nepatikt un/vai apnikt.

Papildināts 5,5 h vēlāk. Noskatījos "Year One", nu ritīgs facepalm tipa mūvijs. 4 no 10.

Sat, Jan. 7th, 2012, 03:25 pm
[info]mufs

Man toreiz bija kādi gadi 12 un tā bija viena no pirmajām videofilmām,ko redzēju un manas tv īpaši netraumētās smadzenes pēc tam gadu murgoja.
šon kautkā nespēju īsti adekvāti pajokot...

Sat, Jan. 7th, 2012, 03:40 pm
[info]pzrk

Man arī no bērnības "velkas līdzi" šausmene, man liekas, ilgi pēc tam baidījos no tumsas. Tur kaut kādi citplanētieši (vai tml. monstri) galināja nost tūristus kaut kādā mežā, metot zvaigznītes (nezinu, vai tā tos rīkus sauc, kādreiz bija populāri, tādi kā metāla auseklīši, bet varbūt arī ne).