Vakar biju uz Lāčplēša dienas svinībām kopā ar dažiem citiem vietējiem latviešiem. Man par to vēl jāpadomā un laika gaitā jāpavēro, bet man sāk rasties daži novērojumi par vietējo latviešu kopienu un tās dalīšanos. Pagaidām vēl nav īsti ko komentēt, ja neskaita, ka arī šeit, 90 km no Latvijas robežas, var iztēloties, kāda būtu eiropiešu kopienas dzīve kaut kur Āfrikas vidienē deviņpadsmitajā gadsimtā. Ar jums šeit tagad runā vakardienas alus iespaidā esošs cibiņš, bet kaut kas tai iepriekšējā teikumā paustajā domā ir.

Ja konkrētāk par vakardienas pasākumu, tad, protams, var atkal nonākt pie vakardienas gāganu kariem par īstenajiem latviešiem un visiem pārējiem. Vakardienas pasākumā piedalījās arī vairāki igauņi, kas šeit mācās latviešu valodu. Tāds provokatīvi/retorisks jautājums (ar domu, Dieva dēļ, nevajag par to tagad sākt nopietni diskutēt) — kā jūs domājat, vai viņi drīkst piedalīties latviešu svētkos? :)

Kad automatizētās signalizācijas sistēmas dēļ tikām izlikti no Universitātes latviešu valodas kabineta telpām, vārds pa vārdam, bārs pa bāram, un pāris stundas vēlāk es attapos igauņu CouchSurfing pasākumā, ar irāņu (persiešu?) studentu apspriežot Tartu Universitātes studiju kvalitāti (не читал, но мнение имею), un pie sevis apsverot, cik lielā mērā uz mani ir iedarbojusies informācijas propaganda, ja reiz automātiski prātā veidojas aizdomīgu asociāciju ķēdīte par tēmu: students no Irānas, kas studē datorzinātnes => Ahmadinedžada režīma spiegs. Baidies!

P.S. Starp citu, pasaku par gāganu kariem var noklausīties šeit.