Turpinot ar tēmām, kas nav gluži saistītas ar skaitļiem (vismaz ne tik tieši), un atgriežoties pie tēmas "vilcieni Latvijā" (sk. arī šā rīta ierakstu), tā vien prasās pameklēt šīsnedēļas ziņās vēsti (piemēram šādu), tipa, ka Pasažieru vilciens šosezon pārvadājis baigi daudz velosipēdistu, par ko viņiem baigais prieks, un šai sakarā viņi noteikti būvēšot jaunus vilcienus, kur varēs pārvadāt vēl vairāk velosipēdistu, un vēl cenas velosipēdu pārvadāšanai laidīšot lejā, "ka nu tik". Šī medijos izskanējusī ziņa droši vien bija saulaino pīārščiku ražojums (sazvērestību teoriju cienītāji vēl varētu tai ziņai piekomentēt kaut ko par to, ka pirms vēlēšanām ne to vien naivai tautai sasolīs), jo drūmā realitāte personificējas drūmās konduktorēs, kuras piesauc tavu māti un nabaga tantes, kuras, sakāpušas vilcienā Egļupes stacijā, nezinās, kur dēties, un vēlēja mums* zināt, ka vagonā ir vietas tikai trim velosipēdiem, un vispār, lai mēs* lasot noteikumus pie sienas. :)
* Mēs = septiņu velosipēdu lietotāji, kas bija sakāpuši vilciena pakaļgalā un kam nācās visu šo sprediķi uzklausīt, tiesa, visi bija daudzmaz labā garastāvoklī, un drūmā konduktore neguva atsaucību => neviens īpaši neburkšķēja pretī, tikai pēc viņas aiziešanas ātri uzmeklēja "vilciena lietošanas noteikumuos" punktu, ka vagonā drīkst atrasties 5 velo, ja nav turētāju, un ārpus turētājiem bija tikai 4 velo.
Lūk, vērojot, ar kādu pozitīvu noskaņu es līdz šim esmu rakstījis šo ierakstu, secinu, ka iepriekšējo dienu besis ir izdzenāts, organismu, prātu un garu ir pārņēmis fiziskās slodzes "āfterpārtijs"/eiforijs.