Mon, May. 9th, 2011, 02:47 pm
mans pirmais šī gada lidojums

Tagad sākotnējā eiforija sāk pāriet, un sāk sāpēt roka. Un sāk uznākt besis.

Atpakaļ gan es gar Uzvaras parku nebraukšu, ja vispār kāpšu uz riteņa. Turpceļā gadījās iekļūt nelielā avārijā, viena tante netālu no Uzvaras pieminekļa "izlēca" priekšā un es pārmetu kūleni pāri riteņa stūrei.

Turpat pie Uzvaras pieminekļa dežūrējošā ātrās palīdzības brigāde aizlāpīja lielāko "caurumu" - uz kājas ceļa. Aizripināju līdz birojam, aizgāju līdz aptiekai, salāpīju "caurumu" pierē. Vēl jāpadomā, ko darīt ar plaukstas locītavu, liekas tāda satriekta un kļūst aizvien stīvāka.

A ko tante? Gāja pāri ielai, skatoties visur citur, tikai ne uz mani. Es gan viņu uzmanīgi vēroju pāris sekundes, un tiklīdz sapratu, ka viņa man nogriež ceļu, refleksīvi spiedu pa bremzēm, tikai ne pa īstajām, laikam tai brīdī slēgāju ātrumus pēc izgriešanās uz tās ielas, un piespiedu stiprāk priekšējās bremzes. Nekāda visa dzīve nepaspēja paritēt gar acīm: Hopļa, ar galvu pret zemi! Pirmā doma - vajadzēja ķiveri. Otrā doma (laikam izteikta balsī) - bļe, kur tu skaties? Tante un tuvākais veterāns vēl nolasīja īsu morāli, kamēr es tur pa asfaltu zem riteņa vārtījos. Bet mani metās aizstāvēt tramvaja pieturā esošie latvieši, vārdusakot, pie visa esot vainīgi "atbrīvotāji". :)

Birojā ierados kā īstens kara veterāns - ar pārsistu pieri, klibojošs un marles lenti, kas velkas nopakaļ no bikšu staras. :)

Mon, May. 9th, 2011, 02:57 pm
[info]helvetica

ui, izklausās sāpīgi. saudzē sevi un dakterējies!