Thu, Mar. 31st, 2011, 02:34 am
ciba nerakstās

Mana ciba nerakstās. Ko nu?
Reizēm kaut ko uzrakstu, tad nodzēšu.

Reizēm apdomāju, ka ir taču cibiņi, kas jau gadiem ir iegājuši režīmā, ka apraksta ikdienišķas lietas un apraksta interesanti un bez liekvārdības.

Ir cibiņi, kuriem pilnīgi noteikti ir iekšā zirgspēki veseliem romāniem, bet viņi mētājas ar kaut kādiem īsiem, patukšiem ierakstiem.

Mana dzīve paiet darbā+mājās, kaut ko rakstīt gribas, iekšā ir, bet ārā nenāk.

Tad uznāk neliela vilšanās par sevi, un tad uznāk vilšanās par to, ka arī esmu vīlies (un negatīvi noskaņots), un tad es ieeju rutīnā, neeju no mājām ārā vairākas dienas, bet saulesgaismu redzu tikai pa šauru spraugu sienā. Bet vispār es taču biju šo darbu uzņēmies tieši ar domu izrauties no frīlancera mājasdzīves, un strādāt birojā un nākt mājās, nedomājot par darbu.

Vispār biju atmetis smēķēšanu. Uz vairākām nedēļām. Tas laikam bija ap to laiku, kad uznāca baigais pavasara slimošanas laiks ar augstām temperatūrām un drudzi, un klepus pēc smēķēšanas bija šaušalīgi nepatīkams. Tagad laiks ir pagājis, un gribas atkal pīpēt.

Thu, Mar. 31st, 2011, 09:37 am
[info]planeeta

emmm, tā kā nezinu, vai Tev ir nepieciešams praktisks padoms vai psiholoģisks atbalsts, iziešu no savas pieredzes.
Strādājot mājās, esmu sapratusi, ka svarīgi ir būt labās attiecībās ar iekšējo laiku. Ja tajā brīdī mūzas nav, tad jāver kompis ciet un jādara kas cits. Vislabāk, ja tas "kas cits" ir arī par darbu, bet savādākā formātā - piemēram, pašķirstu grāmatas par konkrēto tēmu, pierakstu taskus un idejas uz papīra. Ja ir pavisam slikti, dodos uz kādu mierīgu kafejnīcu - citreiz mobilizē vides maiņa, ierobežojumi termiņos utt.
Ja ir pavisam drūmi, velkos uz biroju. Ja tas nelīdz, saviem projvadiem saku, lai viņi mani vājā :)