Cibiņu sestdienas tuss mazliet pieklusis, tagad es paklabināšu savā nodabā. Sekojot laipnam norādījumam no zāles, centīšos nerakstīt par to, kā es rakstu par to, kā es rakstu, pastāstīšu es kaut ko interesantu, ko es vēl neesmu izdomājis, bet tikmēr turpinu klabināt pa taustiņiem un vienlaikus domāt, bet nekas nenāk prātā. O, man ir apmēram divi jauni tusiņa komentāri, lieku pauzi rakstīšanai.

Pēc pauzes esmu piestūķējis sevi ar auzu pārslu cepumiem, atšķaidītiem ar vīnu, un tagad man sāk rosīties idejas, ko rakstīt.

Man jau labu laiku (ja ne gadiem vai gadu desmitiem) pamazām rodas alternatīvais dzīves plāns. Kādreiz, kad biju jauns un dumjš (šeit pienāktos ievietot atrunu, ka tagad esmu tikai jauns smuks), man pietika ar tikai dažiem iespējamiem studiju virzieniem. Turklāt tā iegadījās, ka es ar pirmo mēģinājumusu tiku savā augstskolā ar pirmo "drafta" numuru, un pēc šiem lieliskajiem jaunumiem vairs nemēģināju nevienu pašu citu virzienu. Pat ne ģeogrāfiju, kas man jau tolaik, īstenībā VISU skolas laiku bija bijusi tuva tēma, bet skolotāja vidusskolā neaizrāva. Neaizgāju es arī uz visu iecienītajiem ekonomistiem (fui, pē) vai juristiem (ok, tur es aizgāju astoņus gadus vēlāk, varbūt būtu bijis labi aiziet uzreiz pēc vidusskolas, bet uzreiz pēc vidusskolas man bija dumpiniecisks noskaņojums pret visu, kas ir meinstrīms).

Lūk, un pa šiem gadiem esmu nonācis pie neliela saraksta, ko es būtu varējis studēt (bet, piem., nebūtu varējis Latvijā atrast piemērotu studiju programmu). Tagad domāju, ko ar to sarakstu darīt. Laiku pa laikam lepni aplūkot?

Cik reizes dzīvē es (un jūs, dārgie lasītāji) esam gatavi krasi mainīt darbošanās jomu?