Pulksten pusastoņos, kad ārā jau gandrīz gaišs, steidzos es uz darbu, piebildīšu — mugurā man bija spilgti oranža jaka ar atstarojošiem elementiem, līdz ar to vismaz šajā sakarā par tālāko notikumu attīstību mani vainot nevajadzētu.

Ceļā man gadījās viena no maģistrālajām Rīgas ielām, kuru kā godīgs pilsonis taisījos šķērsot pa neregulētu, toties apgaismotu un iezīmētu gājēju pāreju. Apstājies brauktuves malā, secināju, ka intensīvā auto plūsma centra virzienā ir šķietami mani pamanījusi un taisāt apstāties, līdz ar to devos pāri. Ticis gandrīz līdz sadalošajai joslai, izdzirdēju pīpināšanu un pēkšņi pamanīju, ka no auto plūsmas atdalās kāda vieglā automašīna, kura bez īpašas bremzēšanas taisa "apdzīšanas" manevru pa sadalošo joslu (kuru klāj neiebraukta 5-10 cm sniega kārta).

Šajā brīdī man iestājās WTF moments un es apstājos uz pašas brauktuves malas blakus gājēju pārejas ceļazīmei. Džigits turpināja kustību pa sadalošo joslu, "apdzina" pirms gājēju pārejas apstājušās automašīnas, šķērsoja gājēju celiņu (par gājēju pāreju to vairs nevar nosaukt), un, it kā nekas nebūtu noticis, atgriezās uz "ikdienišķās" brauktuves, lai turpinātu "bezrūpīgo" braucienu Rīgas centra virzienā.

Ehm. Es biju pārsteigts, lai neteiktu rupjāk.

No dažādām pārdomām daudzu gadu gaitā par gājēju pāreju šķērsošanas kārtību — gan no autobraucēja, gan no kājāmgājēja redzējuma — man ir skaidrs, ka gājējam ir pienākums pārliecināties, ka autovadītāji ir viņu pamanījuši un ka netiek apdraudēta satiksmes drošība, pirms tas drīkst doties pāri ielai pa gājēju pāreju, bet nu... vai gājējam ir pienākums pārliecināties, ka visi plūsmā esošie auto ievēro distanci un spēs apstāties pirms gājēju pārejas? Iespējams, man vajadzēja stāvēt ielas malā, līdz visi pilnībā apstājas, un... tad viņi vienkārši neapstātos, nekāds ČP nenotiktu un... es varētu tur stāvēt ielas malā sazin cik ilgi.

No otras puses, priecājos, ka netiku iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, ne tieši, ne netieši.